DIY Duša

Tā nu reiz sagadījās, ka jaunajā mītnē krāni tecēja ar straumi un dušā spiediena galīgi nebija. Pārējās istabas īrē meitenes, kas tik vien galvenokārt zin kā atgriezt un kā aizgriezt. Viņu bojfrendi īpaši nelikās ne zinis par to problēmu (vai arī nezināja kā labot). Būdams sliņķis pēc dabas es šo problēmu vienkārši ignorēju un dušājos ar visu mazo spiedienu un tekošajiem krāniem. Bet tad pēkšņi pagājšnedēļ “sakrita” ilgi briedusī sazvērestība vai arī… nu drošvien, ka tomēr sazvērestība.

Dzīvokli “īrējošo sanāksmē” tika aprunāti divi jautājumi: a) jāmazgā koplietošanas grīdas visiem pēc kārtas un b) kā salabot dušu. Tā kā es vēl nevienu neesmu manījis mazgājam grīdas, pieņemu, ka viņu plāns izdevās un “man izdevās samainīt pienākumu mazgāt grīdas ar dušas salabošanu”.

Pirmais secinājums bija skaidrs – vajadzīga jauna dušas klausules šļauka – tā detaļa laida garām ūdeni arī citur bez savienojuma vietām. Problēmas ar to sākās, kad atklāju, ka tā ir PSRS ražojuma un visi savienojumi skaitās “metriskās” vītnes nevis collīgās, kādas tagad ir jaunās šļaukas. Vienīgā adrese, kur man ieteica meklēt ir tirgus “Latgalīte”.

Tad nu saposos kā vajag – mobīlais, dokumenti, daudz naudas netiek ņemti līdzi, uzvilktas tādas vecākas mājas drēbes. Mjā, vajadzēja līdzi paņemt foto. Ko tādu patiešām grūti piedzīvot un redzēt kautkur citur. Datori, spaiņi, lodāmuri, trubas, zirgu ratu rati, velosipēdi un to detaļas, krāsns, vanna, instrumenti… nebrīnītos, ja kādam zem letes būtu RPG-7. Tik daudz sūdu un derīgu mantu vienvient ir tikai trīs pensionāru garāžās kopā ņemot – un tas ir tikai vienai letei vidēji. Dažas letes nevarēja redzēt, jo tās pārklāja 2 metrus augsta mantu čupa ap kuru priecīgi rotēja tirgonis un runāja par “vakara vipifku”. Disku tirgoņi arī bija, tikai viņi bija diezgan mobīli – turēja rokās mazu izlasi no sava piedāvājuma: laikam kautkur tuvumā ir “noliktava”. Bet šitas tirgus ir īsts veču tirgus – nekādu drēbju, nekādas pārtikas 😀

Atradu īsto šļauku tirgoni. Sāku skatīties, šamais uzreiz veikli sāka tirgošanās procesu. Es paņēmu iepūtu vienā šļaukas galā un ar pirkstu nesekmīgi taustīju gaisu otrā galā. Tirgonis fiksi izteicās, ka labāk piedāvās man kādu mantu no letes apakšas, “ko sev taupījis”. Morāle – ne vienmēr, kas izlikts ir tas labākais, ko uzreiz grābt.

Šļauku nomainīju, krānus atskrūvēju… piekārtoju, patīriju, visu saliku atpakaļ un tagad ir gan spiediens dušā gan arī ūdens ar strūklu garām maisītāja blīvēm neskrien. Vienīgi bišķi vēl pil, bet … lai jau paliek līdz citai reizei, kad “prasīs māju mazgāt”.