Lidojot ar Ryanair no 1. janvāra jāmaksā vairāk

Drošības maksas apmērs būs 4,92Ls un tas attieksies uz Ryanair pasažieriem, kas biļetes būs iegādājušies pēc pirmā janvāra. Savukārt tiem, kas biļetes iegādājušies pirms 1.janvāra, uz lidostu būs līdzi jāņem arī bankas izdruka, kas apliecinātu, ka maksājuma transakcija notikusi pareizajā laikā. Šo drošības maksu varēs apmaksāt lidostas kasē. Avots un sīkāka informācija: http://www.ptac.gov.lv/page/212&news_id=240

Pati situācija ar aviokompāniju un valsti ir klaji divdomīga. No vienas puses valsts var rīkoties tā, kā tā ir rīkojusies, bet no otras puses aviokompānijai ir argumentēts apsvērums, lai rīkotos pretēji. Es neesmu jurists, tāpēc mans vērtējums var nebūt pietiekami labi argumentēts, taču šķiet, ka Latvijas valdība ir tā lielākā vaininiece, kas ir pāršāvusi pār strīpu šajā gadījumā.

Sāksim ar dominējošo versiju – “sliktais Ryanair”. Kompānijai pašai par sevi jau ir reputācija, kā piekasīgai samazinot savus izdevumus, taču reizē piedāvājot ļoti lētas biļešu cenas un pārvadājot ļoti daudz pasažierus. Šobrīd atsakoties iekļaut maksu biļešu cenās un liekot to apmaksāt pašiem pasažieriem, kompānija parāda sliktu žestu, potenciāli izveidojot vairāk situāciju, kad pasažieri nokavēs savus reisus neparedzētās apmaksas nokārtošanas laikā. Vienīgais arguments ir līgums aviokompānijas darbībai Latvijas teritorijā, kas paredz nepiemērot dažādu nodokļu paaugstināšanu līdz 2015.gadam. Es neesmu šo līgumu redzējis un tāpat arī drošvien 99% no Latvijas pilsoņiem, taču pieņemšu, ka tur tā arī ir rakstīts. Nojaušu, ka gaidāma tiesas prāva un līdz tam pasažieriem nāksies “piemēroties”.

Par šo Ryanair līgumu ir dzirdēti dažādi nostāsti, kā, piemēram, ka tas ir šlosera neceļā sagādāts, veido nevienlīdzīgu tirgus stāvokli pret citām aviokompānijām un ierobežo konkurentus. Lai nu kā, līgums ir noslēgts, vilciens ir aizgājis. Lauzt šo līgumu vēl neviens nav mēģinājis un, drošvien, nelauzīs, jo tas nav izdevīgi. Ar īru lidmašīnām atbrauc pietiekami daudz tūristi, lai neriskētu ar Ryanair aizdzīšanu – tas varētu būt viens no argumentiem. Tepat blakus ir Kauņas lidosta, kuru īri ir pasludinājuši par savu Baltijas bāzi un viņiem nebūtu problēmu vispār izvākties no Rīgas.

Ja ko es nesaprotu, tad tas ir valdības attieksme. Runā, ka līgumu ar Ryanair noslēdza Satiksmes ministrija – daļa no valdības. Tā pati valdība, zinot par šāda līguma eksistenci un tā saturu, pieņem jaunu MK noteikumu dokumentu par drošības maksām, kas ir pretrunā ar līguma saturu un vēl uzdod citai savai padotajai institūcijai – Rīgas lidostai – iekasēt šo maksu arī no komercsabiedrības ar kuru iepriekš panākta cita vienošanās. Gājiens ar dunci mugurā?

Valdība un ierēdņi, kas pieņēma šos MK noteikumus, zināja arī par līguma saturu. Būtu bijis tikai normāli padomāt, ka varētu šajos MK noteikumos ieviest atrunu – ka šis te nodoklis neattiecas uz iepriekš noslēgtajiem līgumiem, kas ir saistoši šajā sakarā. Tādā veidā valsts vismaz ievērotu savas iepriekšējās apņemšanās (lai arī, varbūt, aplamas un maldīgas) un pasažieriem nenāktos izbaudīt bardaku pie maksāšanas kasēm.

Vēl es nesaprotu, kas autorizēja Rīgas lidostu izdarīt lēmumus Ryanair vietā. MK noteikumi paredz, ka drošības maksa jāiekasē kā pievienotā cena biļetēm. Aviokompānija pateica, ka tā nedarīs, kas, loģiski domājot, būtu pietiekams iemesls, lai ierosinātu līguma laušanu vai tiesas prāvu. Tā vietā lidosta izdomāja tēlot inkasatoru un iekasēt maksu Ryanair vietā bez Ryanair piekrišanas.

Ja es cenšos skatīties ar uzņēmēja acīm, tad tas šķiet diezgan briesmīgi – es noslēdzu līgumu ar subjektu X, ka varēšu pārdot savu preci viņa telpās par pārdošanas cenu Y, bet subjekts X pēc mēneša ierodas un paziņo, ka neskatoties uz līgumu, viņš grib saņemt papildus Z naudiņas, kas ir ietvertas manā Y cenā. Kad es viņu pasūtu, jo nevaru savilkt galus ar Y-Z un par Y+Z gala cenu manas preces pirks ļoti maz, subjekts X sāk iekasēt pie durvīm ieejas maksu.

Tāpēc es nedomāju, ka būtu jārāda tikai ar pirkstu uz Ryanair, par to ka viņi nepakļaujas un nebrīdina pasažierus, bet arī japaskatās uz savas valsts uzņēmējdarbības praksi un darījumu tikumiem.