Ķīmiskā kastrācija un dzimumnoziegumi

Esmu pamanījis, ka publiskajā telpā, ko lasu, ir parādījusies “diskusija” vai, manā skatījumā, mākslīgi iztaisīts bubulis par Lielo Atrisinājumu, kura nosaukums ir ķīmiskā kastrācija. Tiek piesaukts vārds pedofīli, taču dažviet esmu manījis vārdu dzimumnoziedznieki. Vārds “kastrācija” man liekas šausmīgs un tāpēc izdomāju, ka vajag papētīt sīkāk šo darbību un izprast situāciju. Turklāt, līdz šim ar šādu terminu neesmu saskāries, līdz ar to es nevaru izdarīt objektīvu spriedumu par lēmumu tagad visus dzimumnoziedzniekus pakļaut šim soda mēram.

Ķīmiskā kastrācija tiek veikta caur hormonālo medicīnu. Pirmoreiz izmantojuši nacisti, lai “nevēlamās rases” nevarētu vairoties. Viņu metodoloģiju klāstā bija ģenitāliju apstarošana ar rentgena stariem un četru ķīmisku vielu injicēšana. Šobrid šis vielas netiek izmantotas, taču to vietā ir Depo-Provera acetāts (nemācēju iztulkot, pilns nosaukums angliski: Depot medroxyprogesterone acetate – DMPA), kas tiek injicēts ik pa 3 mēnešiem. DMPA ir dzimstības kontroles zāles, ko lieto abi dzimumi. Testi ar sievietēm (nezinu var ar vīriešiem, kas apaugļo sievietes) rāda, ka dzimstības rādītāji turas 0%-0,7% ietvaros lietojot šīs zāles. Iespējamie blakusefekti ietver neatgriezenisku osteoporozi (kaulu iziršanu), jūtīgumu pret caureju un hlamīdijām, izjauktu menstruālo ciklu, sāpes ģenitāliju rajonā, svara pieaugumu un palielina nervozitāti. Ja nu tomēr bērns tiek ieņemts un iznēsāts, pastāv 80% iespēja, ka viņš mirs dzemdībās. Piemēram, Kanādā DMPA ir aizliegts ievest un izplatīšanu, turklāt DMPA ražotāji ir iesūdzeti tiesā ar 700 milj prasību no cilvēkiem, kam ir attīstījusies osteoporoze.

Šī kastrācijas sistēma ir atbalstīta astoņos ASV štatos, kur pret to cīnās cilvēktiesību aizstāvji, kas uzskata, ka arī dzimumnoziedzniekiem ir tiesības uz vairošanos.

Izlasīju kādu Deveina Vikhama rakstu, kur tiek argumentēts, kāpēc ķīmiskā kastrācija ir pārprasts soda mērs ASV. Tāpat ķīmiskā kastrācija neatrisina pašu galveno – novērst dzimumnoziegumu. Piemēram, izvarošana, ir seksuāls noziegums, kur galvenā stadija ir nevis seksuālais akts, bet gan varmākas dominēšana un upura salaušana. Ķīmiskā kastrācija varbūt arī novērš, ka upure neieņem varmākas bērnu, taču neatrisina pašu uzbrukumu. Ja cilvēkam ir novirzes būt par pedofīlu, izvarotāju, tad šīs novirzes neatrisinās hormonu līmeņa pazemināšana.

Starp citu, ekshibicionisti arī ir seksuālie noziedznieki.

Tad vēl šeit ir kāda debašu kluba argumenti par un pret ķīmisko kastrāciju, kurus apkopojot, varētu izveidot šādu kopsavilkumu. Ķīmiskā kastrācija būtu jāatļauj, jo tā samazina varmāku seksuālās fantāzijas līdz ar testosterona savaldīšanu, statistika rāda noziegumu samazināšanos līdz 5%. Argumenti par aizliegšanu ir tādi, ka statistika neizslēdz citu sodīšanas metožu efektivitāti, turklāt seksa noziegumi tiek uzskatīti par medicīnisku stāvokli pret kuru kalpo zāles “ķīmiskā kastrācija”, lai gan netiek atrisinātas reālā motivācija darīt šo noziegumu. Turklāt, var piespiest sodīto noziedznieku cietumā injicēt DMPA, taču pēc atbrīvošanas no cietuma to neviens vairs nekontrolē.

Tātad, ir ķīmikālija, kas samazina seksgribēšanu, samazina kopējo veselību un to var pārtraukt lietot pēc cietuma, kļūstot “nekastrēts”. Nafig tāda beztolka zāle vajadzīga kā sods?