Viedumu Vietne ar Sandi

2010-01-4

Jaunais gads Marokā

Filed under: Izklaide, Sadzīve — Sandis @ 0:19

Pagājušajā gadā bija ideja braukt svinēt Jauno gadu uz Vāciju. Plāns arī sekmīgi tika izpildīts, trāpijām uz milzīgiem ielu svētkiem. Šogad kopā ar draudzeni saplānojām braukt svinēt jauno gadu uz daudz eksotiskāku valsti. Izpētot lēto aviokompāniju piedāvājumus, par labāko maršruta galamērķi tika atzīta Marokas Kasablanka. Cik no tūrisma informācijas tika izlobīts, tad uz Kasablanku jauno gadu nebrauc svinēt, bet vislabākie tūrisma mēneši šajā valstī ir no maija līdz septembrim. Tātad – tūristu nesezona ļautu arī apskatīt šo vidi tuvāk.

Iepriekš nekad nebija braukts ar RyanAir un bija dažādas atsauksmes par šīs aviokompānijas darbību. Ja neskaita, ka lidmašīnā ir ļoti neērti sēdēt, tad pārējais viss šķita samērā ok. Līdz Bergamo aizlidojām normāli.

Itālijā līdz nākamajai lidmašīnai bija 12 stundas, bet ielidojām pāri vienpadsmitiem vakarā, tāpēc bijām rezervējuši nakti hostelī. No Google kartēm biju izdrukājis ceļu līdz hostelim. Bija plāns no lidostas aizbraukt līdz centram (dzelzsceļa stacijai) un no turienes ar kājām aiziet uz hosteli pie viena apskatot pilsētu naktī. Pirmais pārsteigums bija kāds itālis, kurš mums autobusā ieteica nekompostrēt biļetes – pēdējais reiss un tāpēc kontrole nebūšot. Bergamo dzelzsceļa stacija bija pārsteigums, jo tā bija ļoti maza un gandrīz nemanāma, par laimi autobusam tur bija obligātā pietura, tāpēc nepabraucām garām. Pastaiga pa naksnīgo Bergamo, kur, priekš manis, labākais moments bija paiet garām un apskatīt “Atleti Azzurri d’Italia” – Itālijas augstākās līgas futbola kluba “Atalanta” – stadionu. Tiesa, tikai no ārpuses.



Nonākot tur, kur Google karte bija iezīmējusi hosteļa atrašanās vietu, nācās secināt, ka slejas liela reliģiska celtne – tāda kā jauniešu internāts vai kas tamlīdzīgs. Mūs abus sāka mākt pārdomas, kāpēc iepriekš aprakstā nekas tāds nebija teikts un ka jāguļ “interesantā” iestādījumā. Apstaigājot apkārtni, neko līdzīgu viesnīcas zīmei nemanījām, tāpēc devos pie reliģiskajiem iekšā un jautāju pēc viesnīcas atrašanās vietas. Par laimi viņi norādīja, ka ne tur, bet kautkur ap stūri. Vēl pēc pusstundas, izstaigājot vietējo māju pagalmus, atradām hosteli, rūpīgi noslēptu starp dzīvojamām mājām. Par pašu hosteli nav īpaši ko stāstīt – ļoti labi izgulējāmies.

Pēc nakts hostelī izmantojām iepriekš nopirktās autobusa biļetes un aizbraucām atpakaļ uz lidostu. Jāpasaka, ka itālieši Bergamo bija ārkārtīgi izpalīdzīgi un palīdzēja atrast pareizās pieturas, lai “muļķa” tūristi varētu nokļūt tur, kur vēlas. Galvenais bija tikai jautāt un, pat ja cilvēks runāja tikai itāliski, uzreiz blakus atradās vēl kāds, kas prata paskaidrot un pat parādīt.

Reisu uz Maroku nodrošināja aviokompānija AirArabia, kas arī skaitās lētā tāpat kā RyanAir. Vienīgi šo ir dibinājis Apvienoto Arābu Emirātu sultāns. Jau pie biļešu kases bija redzams, ka vairums braucēju ir paši marokieši, kuri līdzi veda ļoti daudz bagāžas – uz katru “ģimeni” apmēram trīs 22,5 kg somas. Muitā izbaudījām ES pilsoņu priekšrocības. Kamēr marokiešiem bija jāstāv rindā, kamēr katru viņu pasi rūpīgi apskatīja, mūs īpaši paaicināja ārpus rindas un pēc veiklas pases apskates ļāva iet tālāk.

Lidojums uz Maroku ar AirArabia bija daudz komfortablāks nekā RyanAir reiss – mazāk reklāmas, regulējams krēsls, TV ekrāns demonstrē izklaides pārraides (tiesa, pārraides pēc laika griežas uz riņķi, 3 reizes redzēju “Merry Melodies” sēriju “Hare Do”). Es neprotu arī arābiski un marokāniski, bet, laikam, stjuarts pirms lidošanas noskaita “lai Allāhs ar mums” (spriežu pēc dzirdētā un tā, ka instrukcija bija daudz garāka nekā angliskā). Mūs arī nosēdināja “Priority” rindās un joprojām nezinu tieši kapēc. Viena no versijām: mēs bijām reģistrējuši biļetes krietni iepriekš. Stipri šaubos par “tāpēc, ka baltie”, tad jau drīzāk “bagātie”. Šis te priority garantēja ātrāku iekļūšanu lidmašīnā, lai gan vietas jau bija iedalītas saņemot boarding pass. Vēl viena interesanta nianse – priority rindas atrodas nevis lidmašīnas priekšpusē, bet aizmugurē no 16. līdz 23. rindai.

Marokā ielidojām Muhammeda V (piektā) Starptautiskajā lidostā. Tā kā aizmugurējās durvis neatvēra, tad priority rindas kāpa ārā pēdējās. Pēc tam aptuveni divas stundas stāvējām milzīgās rindās pasu pārbaudē. Jau lidmašīnā mums izdalīja imigrācijas veidlapu, kur vajadzēja atzīmēt atbraukšanas iemeslu, vārdu, uzvārdu, profesiju, apmešanās adresi un kontakttelefonu. Veidlapa arī sniedza interesantu informāciju, ka es varu uzturēties šajā valstī ne ilgāk kā 3 mēnešus un 30 dienu laikā visām ārvalstu valūtām ir jābūt apmainītām pret vietējo dirhamu. Šī stāvēšana notika lielā telpā, kurā bija piecpadsmit ierēdņu būdiņas. Katrā būdiņā atradās pa vienam varas pārstāvim formā (muita, policija – nezinu), kuri apskatīja un paņēma imigrācijas veidlapu, ievadīja datorā iebraucēja datus un pārbaudīja kādā datu bāzē. Pēc tam uzdeva jautājumus – kur apmetīsimies, vai šī ir pirmā vizīte. Saņēmis atbildes, pasē un uz imigrācijas dokumenta tika saspaidīti zīmogi un varējām doties tālāk. Dīvaini, bet tūlīt pat pie eskalatora policisti (muitnieki?) pases pārbaudīja (ieskatījās) vēlreiz.

Tālākais bija samainīt naudu pret vietējiem dirhamiem. Biju brīdināts, ka lidostā maiņas kurss ir neizdevīgāks, bet vienalga vajadzēja naudu, lai vismaz nopirktu vilciena biļeti. Maiņas kases kurss pērkot dirhamus bija ~11,635 (par pēdējiem diviem cipariem neesmu īsti pārliecināts). Vēlāk pilsētā redzēju 11,600. Turpat lidostā ir arī vilciena pietura, kas ved pa tiešo uz Kasablanku. Ejot pie biļešu kasēm, pamanījām, ka ir paliela rinda, pulkstenis rāda 16:50 un vilciens atiet tieši 17:00. Īsāk sakot – iekāpām vilcienā 17:03. Nebūtu paspējuši, nākamais būtu pēc stundas. Vilcienā sēdējām blakus kādam luksemburgietim un vietējam marokānim-biznesmenim. Lauzītā – anglo-vāco-franciskā dialektā sarunājāmies un uzzinājām, ka luksemburgietim Marokā ir līgava un pēc diviem mēnešiem viņš apprecēsies.

Pirms nākamā sižeta izklāsta, jāpastāsta mazs ievads. Biju caur google kartēm meklējis un atradis hosteļa atrašanās vietu, atzīmējis kartē, aprēķinājis maršrutu no stacijas. Tāpēc biju pārliecināts par savu atrašanās vietu, iešanas virzienu un ideju, ka vajag no stacijas iet ar kājām, apskatot vietējo Kasablanku. Es gan nebiju rēķinājies ar dažām atkāpēm: pilsētā ieradīsimies tikai 18:00, kad jau sāka tumst (tumsa iestājas ļoti ātri) un ielām reti ir nosaukumu plāksnītes. Un, ja ir, tad ārābiski.

Pati par sevi pilsētas pirmā apskate bija šokējoša. Trāpīgākais apzīmējums, kas man ir ienācis prāta līdz šim, izmantojot latvietim zināmus apzīmējums ir: Getliņu izgāztuve satiek tirgu “latgalīte” cietuma zonā. Kapēc tā? Tāpēc, ka visur ir nenormālākā netīrība un atkritumi. Neskatoties uz smiltīm, vispārējo miskasti un fiziski novecojušo ietvies struktūru, uz tās un ap to notika aktīva tirdzniecība. Veikali vai “darbnīcas” bija vienkārši atvērtas durvis no ietvei pieguļošās ēkas, paverot skatu uz dažādiem labumiem. Pie durvīm darbojās viens vai vairāki tirgotāji. Tā kā šie nebija tūristu apkalpojošie veikali, tad mums nebija jāklausās piedāvājumus. Kāpēc cietuma zona? Tāpēc, ka marokiešiem ļoti patīk tērpties treniņtērpos. Melnīgsnējais ādas tonis, kombinēts ar “adidas/abidas” 80to gadu stila treniņtērpu man radīja zināmas asociācijas. Un, ja tādu ir pilna iela, tad tas izskatījās vienreizēji.

Bija arī tirgotāju šķira, kura neatlaidās no mums, bet, diemžēl, viņu pakalpojumus mēs tā arī neizmantojām – taksisti. Teikt, ka viņu ir daudz būtu apvainojoši. Teikt, ka ielas praktiski sastāvēja no viņiem, būtu tikai mazliet pārspīlēts. Viņi ir galvenais sabiedriskais pārvietošanās līdzeklis Kasablankā, jo autobusi brauca gandrīz tukši, bet taksometri – pārbāzti. Taksometru galvenā pulcēšanās vieta pa dienu ir ap stacijām un tūrisma objektiem, tāpēc izkāpjot no vilciena, stacijā ap mums bira neskaitāmi piedāvājumi aizvest. Paši taksometri, lai cik tas dīvaini arī nebūtu, sastāv no divu automašīnu veidiem – mazie sarkani Fiat Uno/Peugeot 205 ir Petit Taxi jeb taksometri, kas brauc vienas pilsētas ietvaros. Veci gaiši Mercedes Benz ir “Grand Taxi” jeb taksometri, kas brauc pilsētu ietvaros.

Meklējot ceļu uz viesnīcu, problēmas auga, kad konstatēju daļējas neatbilstības ielām ar Google karti. Problēmas orientēties kļuva lielākas, kad konstatēju, ka dažām ielām ir nosaukumi, bet ielas nav minētas kartē, un ielām nav nosaukumu, bet tās ir minētas kartē. Vairākas reizes, prasot ceļu, šķita, ka tuvojamies mērķim. Taču tad izdomāju, ka jāpaprasa ceļš policistu pārim. Viņi mani šokēja, sakot, ka esam nosoļojuši 3 kilometrus nepareizajā-pretējā virzienā nekā ir viesnīca. Ieteica arī paņemt taksometru, kas mani aizvestu līdz pareizajai vietai. Pārdesmit minūtes nesekmīgi nostāvot ielas malā un konstatējot, ka visi takši ir aizņemti, izlēmām doties atpakaļ uz staciju, lai vismaz tur dabūtu taksi.

Nonākot pie stacijas, bijām mazliet atguvušies no kultūršoka un kļūdainās staigāšanas, ka sākām loģiski domāt un secinājām, ka mēs nevarējām būt gājuši nepareizajā virzienā. Vismaz noteikti ne pretējā. Prasot vietējam franciski runājošajam (un tikai mazliet angliski saprotošajam garāmgājējam), konstatējām, ka mēs bijām gājuši gan pareizajā virzienā, gan arī mums bija jābūt aizgājušiem turpat blakus, kurp mēs gribējām nonākt. Francūzis ieteica iet pa lielāku ielu, nekā biju gājis “īsāk” plānotajā maršrutā. Pēc divu stundu maldīšanās turpu šurpu mēs beidzot nonācām Kasablankas centrā.

Pārsteigums numur divi: Google karte bija iedevusi nepareizo adresi uz kuru iet. Meklējot “Rue 6 Novembre”, Google atradusi “Rue 16 Novembre”, ko es arī esmu atzīmējis kā viesnīcas atrašanās vietu. Viesnīcai arī ir sava Google karte, kas ielikusi karodziņu parka vidū – tāpēc es meklēju pēc ielas, nevis sākotnēji uzticējos dotajai kartei. Par laimi tuvumā bija nākamā policistu patruļa, kuriem varēja pajautāt nākamo “pareizo” virzienu. Sazinoties pa rāciju, policists mūs nomierina, ka vajadzīgā adrese ir vismaz tepat blakus. Diemžēl pēc vēl stundas pastaigas vienā apkaimē, atrodot arī parku, kurā bija norādīts viesnīcas sākotnējais marķieris un, jautājot vēl diviem atsevišķiem satiksmes policistiem, esam apgājuši parkam apkārt un apskatījuši tuvākās mājas un to pagalmus. Visbeidzot ieejam kādā konditorejas veikalā, kur ir pārdevēja un kāds vecs vīrs. Izdzirdot viesnīcas nosaukumu, vecais vīrs kļūst enerģisks, saka, ka zin kur tā ir, un pats aizved mūs līdz viesnīcai. Tā izrādās diezgan patālu no tās vietas, kur ir parks ar sākotnējo atzīmi, noslēpta mazā sānieliņā. Ir pagājušas 3 stundas kopš izkāpšanas no vilciena un 6 stundas kopš izkāpšanas no lidmašīnas.

Viesnīcas numuriņš liekas maziņš un pieticīgs: neskatoties uz to tur ir guļamistaba ar lielu gultu, “atpūtas istaba” ar saspiestiem dīvāniem un galdiņu, vannasistaba ar dušu un pat balkons. Gaisā virmo nostāvējušos drēbju smaka, kādu esmu saodis, ja gaismā izceļ drēbes, kas ilgi stāvējušas skapjos vai bēniņos. Es nevaru lietot vārdu naftalīns, jo neesmu tādu konkrēti paodis. Ūdens vannasistabā ož pēc hlora, bet siltais ūdens parādās tikai pēc vairāku minūšu tecināšanas. Vismaz tas ir! Es arī saprotu, ka Marokā tagad ir ziema, bet, esot +(padsmit) grādi aiz loga, viesnīcā uz pilnu jaudu bija ieslēgta apkure.

Pajautājam viesnīcniekam, kur apkārtnē var labi paēst un viņš iesaka turpat blakus esošo restorānu Al-Mounia, kas esot labs Marokas kultūras atspoguļojums. Restorāns izrādījās varen maziņš, bet mājīgs ar viesmīļiem tradicionālajos tērpos un dažādiem marokāņu ēdieniem. Paēdām par ~26 latiem, bet galds gan bija ļoti bagātīgi klāts. Šajā restorānā bez mums ēda tikai citi tūristi. Paši marokāņi, tāda aizdoma, pārtika tikai no savas tējas, jo visbiežāk bija redzami ļoti daudzajās kafejnīcās pilsētā izbaudot vietējo “Thea A La Menthe” – zaļās tējas sajaukumu ar piparmētru un cukuru.

Nākamajās dienās veicām ekskursijas – ceļojumus pa pašu izvēlētajiem maršrutiem. Apskatījām veco pilsētu “Medina”, bijām uz Hasana mošeju, Arābu līgas parku, karaļa jauno un veco pili. Protams, ka redzējām arī daudzas vietas, kurām nav populāra nosaukuma. Pa dienu izstaigājām rajonus, kas arī bija pārvērtušies par ielu tirgiem un tirgoja priekšmetus vietējiem marokāņiem. Interesantas vietas bija ļoti nabadzīgie rajoni, lai gan nevaru pateikt vai tie nebija rūpnieciskie nevis nabadzīgie rajoni. Mazos šķūnīšos-graustos varēja salabot automašīnas, motociklus, nopirkt galdu, krēslus, palūgt, lai mestars tev iztaisa mēbeles vai durvis. Varēja arī sapirkties sastāvdaļas dažādiem pārtikas produktiem.

Par satiksmes organizāciju Kasablankā (un, spriežot pēc aprakstiem, visā Marokā) – tādas nav. Izskatījās, ka automašīnas bieži respektē luksofora sarkano signālu, taču tās absolūti nerespektē braukšanas joslas, ielu apzīmējumus, gājējus. Gājējiem nav nekādu signālu, toties vietējie šķērso ielu pie jebkuras satiksmes. Aktīvā pīpināšana neko nemaina. Pie luksofora manīju arī vietējos marokāņus-šoferus atveram logus un izdiskutējam sasāpējušos notikumus uz ceļa. Ir jābrīnās, ka pašas automašīnas vēl turās kopā. Daļa no satiksmes dalībniekiem ir samērā jaunas un pieklājīga izskata automašīnas, taču taksometri un citi antīkie braucamrīki izskatās tā kā būtu piedzīvojuši gadiem ilgas regulāras avārijas un pamatīgi deformējušās. Par to, ka marokāņi ir prasmīgi mehāniķi liecina gan ceļmalas garažservisi visiem gadījumiem, gan motorikšas. Motorikšas būtībā ir motociklam vai mopēdam nozāģēta viena puse, piemetinātas dakšas ar diviem ritenīšiem un pielikta kravas kaste vai saldējamā kaste.

Aprakstā par Maroku bija teikts, ka būs jāsastopas ar ubagošanu, nemitīgu tirgoņu piedāvājumiem un puišiem, kas svilps uz meitenēm un teiks dažādas piezīmes. Ubagošana un tirgoņu piedāvājumi nebija izteikti, atceros kādus 3-4 tādus gadījumus pa dažām dienām. Mana draudzene saņēma, ja nemaldos, divus atsevišķus svilpienus. Ja bija arī kādas piezīmes, tad tās bija franciski, bet mēs abi nesaprotam šo valodu.🙂

Franču valodas trūkums bija arī lielākais trūkums, lai vairāk izbaudītu Kasablanku. Tirgoņi, taksisti un pārējie cilvēki lielākoties saprot tikai franču valodu. Angļu valoda, diemžēl, nav tik populāra, lai gan tajā ir iespējams sazināties, bet ne runāt. Un tā kā nevar runāt, tad nevar arī tirgoties un kaulēties, kas ir viena no lielākajām atrakcijām Kasablankā. Diemžēl, atskaitot tēju un tējas piederumus, neredzēju suvenīrus, par ko būtu vērts kaulēties arī lauzītā angļu valodā.

Futbols ir reliģija un populārākais sports Kasablankā. Oficiālos mačus skatās visos veikalos, bāros, pat makdonaldā vai klausās pa radio. Daļa no marokāņiem ir tērpušies Itālijas izlases krekliņos, redzēju arī AC Milan, Chelsea/Drogba. Pilsētā pat satiksme un cilvēku ir mazāk futbola spēļu laikā. Pa dienu visos laukumos kur var un kur nevar bērni spēlē futbolu.

Pats galvenais brauciena notikums – jaunais gads – Kasablankā netiek plaši svinēts. Stāvējām ārā gaidot kādu pazīmi, ka vismaz kāds eiropietis izšaus gaisā kādu raķeti, bet tā vietā pulkstens divpadsmitos mēs vientuļi stāvējām centrālajā laukumā un tas arī viss. Daži garāmgājēji mums novēlēja labu jauno gadu, bet tas arī viss. Dažos bāros bija jaungada rotājumi, taču publika neizskatījās īpaši līksmojam. Gadu maiņa bija tikai mums. Priecīgi novēlējām jauno gadu viens otram un apzvanījām paziņas.

Atpakaļ brauciens arī bija vesels piedzīvojums. Mūsu reiss uz Bergamo ir aptuveni sešos no rīta. Vikipēdija un dažādi citi informācijas avoti liecināja, ka uz lidostu var aizbraukt trijos veidos – taksometru, vilcienu un CTM autobusu. Noskaidrojām, ka taksometrs uz lidostu prasīs ~12 latus, vilciens – ~5 latus, bet autobuss… nemaz neiet uz lidostu. Vismaz tā mums apgalvoja informācijas meitene Kasablankas autoostā. Tas nekas, ka lidostā biju manījis autobusus uz Kasablanku. Šķiet, ka pie vainas bija angļu valoda.

No šiem diviem variantiem izvēlējāmies vilcienu, no, izrādās, daudz tuvākas dzelzsceļa stacijas nekā tās, kurā izkāpām atbraucot. Papildus nianses – jāpārsēžas un pa nakti vilcieni neiet, bet pēdējais atiet 21:30. Rēķinājāmies, ka tādā gadījumā ~24 stundas būs jāpavada pa lidostām, jo Itālijā starp lidmašīnu reisiem arī ir vairāki pāri stundu. Piedzīvojumi, toties, bija nevis lidostās, bet vilcienos. Aptuveni pēc kartēm orientējos un arī pašā stacijā bija teikts, ka jāpārsēžas un tā ir nākamā pietura. Ar ko nebijām atkal rēķinājušies – tajā konkrētajā vilcienā nav nekādu paziņojumu par stacijas esamību un durvis jāatver ar roku. Papildus grūtības – mūsu tuvākās durvis bija iesprūdušas vai slēgtas.😀 Bija forši skriet pa vilcienu meklējot atvērtas durvis, lai paspētu izlekt pieturā. Tas arī izdevās, taču ne bez maza šoka.

Gulēšana lidostā nebija ērta, bet, ja nāk miegs, tad var gulēt da jebkā. Muhameda V lidosta ir diezgan pateicīga gulēšanai. No rīta steigšus devāmies iečekoties, kur mūs sagaidīja pāris arābi ar želejotiem matiem un daļēji funkcionējošas reģistrācijas sistēmas. Izskatās, ka džeki vienkārši atnāk uz lidostu, pieslēdz savus portatīvos, ieskenē reģistrācijas lapiņas, nosver bagāžu, izdrukā boarding pass un iet mājās. Aizpildam vēl vienu imigrācijas lapiņu, par laimi no rīta rindas nav lielas, tāpēc cilvēks formā diezgan ātri tiek pie mūsu pasu apzīmogošanas. Divu stundu un kautkādu minūšu lidojums uz Bergamo tiek labi nogulēts. Pāris stundas Bergamo un pazīstamas valodas pavadībā esam atpakaļ Rīgā pie -15 grādiem.

14 komentāri »

  1. ar lielu interesi lasīju rakstu🙂 labs stils🙂

    Komentārs by rihs — 2010-01-4 @ 0:24

  2. jaa, man arii patika lasiit. Paldies!

    Komentārs by agzas — 2010-01-4 @ 8:20

  3. Par šo valsti nebiju neko daudz dzirdējis, neba arī interesējies, taču tagad ir radusies mazliet interese. Tā rupji ņemot, visas dienvidu valstis ir plus, mīnus tomēr līdzīgas..uzbāzīgie ielu tirgoņi, taksisti un tā

    Komentārs by ivars — 2010-01-4 @ 11:14

  4. Par atpakaļceļa vilcienu piedzīvojumiem patika – durvis ieprūdušas vai slēgtas😀

    Komentārs by OreMan — 2010-01-5 @ 15:34

    • tas bija nereāli rēcīgi🙂 pēdējā brīdi pielecām pie durvīm, kuras Sandis nekādi nevarēja atvērt. Tad supermena ātrumā sekoja lidojums uz vagona otru galu, kur pēdējā sekundes brīdī izlecām no vilciena. Pretējā gadījumā nakts vidū mēs nokļūtu sazin kur Āfrikā🙂

      Komentārs by Laura — 2010-01-5 @ 15:53

  5. Es gan neizlasīju, jo garlaicīga hujņa.

    Komentārs by Zandis — 2010-01-6 @ 14:22

    • Augstākā loģikas pilotāža:
      1) es neizlasīju, tātad garlaicīga huiņa
      2) es pat neizlasot zinu, ka tā ir garlaicīga huiņa

      Komentārs by Sandis — 2010-01-6 @ 14:27

      • Tavu augstāko pilotāžu ierobežo apstāklis, ka sāku lasīt, bet neizlasīju, jo garlaicīga huiņa.

        Komentārs by Zandis — 2010-01-6 @ 14:43

  6. Sandim un Zandim ir īpašas attiecības🙂 pat vārdi līdzīgi😀

    Komentārs by Liene — 2010-01-6 @ 14:49

  7. Offtopiks: Zandis ir pidars un viņam par to kauns. Tapēc dusmas uz sevi un apkārtējo pasauli. Šī iemesla dēļ ari Zandis raksta riebīgus komentārus internetos. Viss būs labi, Zandi, Tu iemācīsies ar to sadzīvot.

    Komentārs by Zete — 2010-01-6 @ 17:36

  8. Vai tiešām Maroka ir tik dārga pilsēta, vai cenas ir “tūristu” cenas?

    Komentārs by otra Laura — 2010-01-10 @ 17:20

  9. kas tev liek domāt, ka dārga ?

    Komentārs by Laura — 2010-01-14 @ 10:43

  10. Pēc nosauktajām summām, man liekas, ir augstas summas par transportu un ēdieniem!

    Komentārs by otra Laura — 2010-01-19 @ 21:15


RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: