Viedumu Vietne ar Sandi

2008-03-12

Atceroties flopijus

Filed under: Tech — Sandis @ 18:56

Es izdomāju, ka ir nepieciešams uzrakstīt par disketēm. Vienkārši tādu atceres gabaliņu par saviem piedzīvojumiem ar šo vēsturisko datu pārnēsātāju, kura atbalsts, šķiet strauji pazūd un kas jau šodien ir pievienojies arhaisko tehnoloģiju sarakstam. Katrā ziņā es nezinu nevienu, kas nesā līdzi sev disketes un skaļi plātās par šī datu nesēja priekšrocībām. Protams, atskaitot vienu universitāti, jo cik man palicis atmiņā, pirms 2 gadiem neviens vēl nedomāja par usb un cd atbalstu.

Vispār flopis ir viena no spilgtākajām atmiņām, kas man saistās ar agrīnajiem datoriem. Es nesāku strādāt ar ZX Spectrum un pirmais dators, ko es dabūju padarbināt bija BK0011. Par datoriem neko daudz tad nejēdzu, tikai atceros, ka tā visa sistēma strādāja pa tīklu un “galveno datoru” (vai vismaz vajadzīgo programmu) ielādēja caur pieccollīgo disketi. Obligātā skolas smadzeņu skalošanas kampaņa “spied te un tur” pie Windows 3.11. sākās ar 486 mašīnām un tad diskete bija galvenā manta, lai saglabātu visu informāciju līdz nākamajai stundai, jo pa nedēļu kāds obligāti bija izdzēsis visu ko varēja.

Savā ziņā tā bija avantūra vai romantika, kad gribējās mājās nogādāt spēli izmērā 40 mb un vienīgā iekārta, kas ir tavā rīcībā ir 1,14 mb magnētiskā diskete. Teikšu tā, man vajadzēja 2 paciņas no 10 disketēm un ~4 reizes, lai paveiktu to lietu. Disketēm bija ļoti lielas iespējas nobrukt, lielākoties 1 vai 2 no desmit disketēm paciņā noplīsa pie pirmās ierakstīšanas. Tas bija vairāk mazohisms un fanātisms, lai vispār kautko tādu paveiktu.

FlopisTad vēl diskete kalpoja kā vienīgais datu nesējs, lai aiznestu mājasdarbu no skolas uz māju vai otrādi. Es iemanījos beigās rakstīt kopijas 3 disketēs, lai vismaz viena no viņām sekmīgi paveiktu sev uzdoto uzdevumu. Bija arī tāds brīnums, ka varēja disketēm uzlaist scandisk, kurš centīgi atrada “bad blocks” un atzīmēja tos failu tabulā. Diemžēl šis pasākums bija diezgan laikietilpīgs un arī no noderīguma vērtējot diezgan veltīgs – disketes saturs tā vai tā bija bojāts. Kamēr nesamais saturs bija mazāks par 1,44mb vai vēl labāk – tie bija faili pāris desmitu baitu izmērā, vēl varēja cerēt, ka sabojāta ir tikai daļa vajadzīgās informācijas. Tomēr, arvien vairāk un vairāk pārnesamā informācija bija sadalīti arhīvi un bojāta daļa nozīmēja sabojātu visu informāciju.

Es jau vispār biju aizmirsis, ka arhīviem var norādīt arī sadalīšanu 1,14 mb izmērā. Vienīgais, kur šo sadalīšanu vēl arvien aktīvi izmanto ir torrent failu apmaiņas tīklā saarhivējot kādu milzīga izmēra failu vairākos mazākos. Itkā tā esot labāk izķert kura no daļām ir nokopēta bojāta.

Daudz smagāk bija, ja tavu disketi lietoja “ņūbi”, jo “ņūbi” bija tādi lietotāji, kas ar milzīgu iespējamību nogrāva disketi. Diskešu lasīšanas/rakstīšanas iekārta bija ļoti salīdzinoši sarežģīta (no manas pieredzes🙂 ) un grūti lietojama, lai gan tai ir tikai viens caurums un viena poga. Viss sāls slēpās tajā, ka iekārtai ir primitīvs mehānisms, kas nekādi nenovērš disketes izņemšanu laikā, kad tā tiek ierakstīta. Neviena programma nemonitorē vai diskete vēl ir iekšā rakstīšanas brīdī. Vienīgais indikators ir lampiņa uz ietaises, taču “ņūbi” reti kad skatījās uz kautkādām tur gaismiņām un ja reiz iekārta atļauj izņemšanu, tad fiksi izlidināja disketi ārā.

Ar šausmām skatījos kā vēl nesen man augstskolā vienā bibliotēkā sabeidza kādas 3 disketes tieši šādā veidā. Vienīgais formāts kā tur aiznest datus izdrukāt ir tikai ar disketēm un drukāšanu uzticēt pie printera naudu iekasējošajai personai. USB tur meklējams ar uguni, bet CD rakstītāja tajā laikā man nebija. Zinot visu augstāk minēto, saformatēju 3 ejošas disketes (arī bija jāmeklē), sakopēju vajadzīgo drukājamo un devos turp. Protams, drukāšana notika “tieši no disketes” uz faila izlecošajā izvēlnē nospiežot print. Tas nekas, ka words nolasa to failu sazin pēc kāda algoritma, veic pārlasi nezināmu skaitu reižu un iztaisa disketē papildus pagaidu failu tādā veidā palielinot šaubīgā datu nesēja noslodzi. (Šāda kārtība tur pastāv, jo “kopējot failus uz datora tiekot ievazāti vīrusi”. Tas nekas, ka visi makrosi palaižās arī no disketes drukāšanas laikā.) Bet, pats baisākais, ka diskete tika izņemta tieši pēc izdrukāšanas, nevis pēc disketes lasīšanas pārtraukšanas. Tā kā es šādu pasākumu biju spiests veikt ne vienu reizi vien, lielākoties disketēm tas bija pēdējais ceļojums.

Vēl pavisam nesen es neitrāli novēroju, kā kāda meitene bija atnesusi savu “lielo un ļoti svarīgo” darbu (vai prezentāciju) uz aizstāvēšanu. Protams, ka datu nesējs bija diskete un protams, ka meitene dzīvoja ļoti tālu. Un protams, ka flopis bija saplīsis. Tieši tas man deva ideju, ka flopji, īstenībā, ir ierīces, kurām visvairāk veltītas dažādas emocijas. Es taču arī rakstu šo rakstu, jo man ir emocionālas atmiņas par šo datu nesēju. CD, HDD un USB-Flash ir samērā stabilas un tāpēc bezpersoniskas iekārtas, kas kalpo kā ikdienas neredzamie komforta instrumenti. Tikmēr flopji kalpo par mazohistu sapņu piepildītājiem. Tiesa, datortehnikas kultūrā flopis ir kļuvis par datu glabāšanas simbolu – lielākoties programmās saglabāšana tiek simbolizēta ar disketi.

Ja skatās no izaugsmes iespējas, tad var sākt apbrīnot, kāda ir plaša patēriņa datu glabātāju izaugsme. Disketes, protams, bija pašas pirmās, kas pieejamas katrai mājsaimniecībai. Pēc tam sekoja kompaktdiski (optiskās ierīces), tagad jau ir dvd, flash, neskaitāmas atmiņas kartes un e-pasta izmantošana mazu failu pārsūtīšanai.

5 komentāri »

  1. nu diskeshu ziedu laikos neatceros to, ka vinjas tik ljoti pliistu nost, tad biezhi daudzaas disketees tika nests draugiem doom, dukenukem3d, quake etc un veel siichi regulaari virinaaja to bleka vaacinju, lai apskatiitu pashu lokano😀 disku, nu nespraaga tik viegli vinjas nost. Veelaakos laikos vinjas patieshaam palika baigi drankjiigaas, nezinu – mozh saaka razhot no visleetaakaajaam drazaam vai kautkkas cits.

    Komentārs by suspends — 2008-03-13 @ 0:35

  2. vispaar jaa, kautkad senaak bija baigi noturiigas, tagad aatri pliist.

    Komentārs by Sandis — 2008-03-13 @ 0:43

  3. Jā, es vēl vakar kaut kur manīju disketi un pat paturēju to rokās (tagad intensīvi mēģinu atcerēties, kur tas varēja būt bijis..), atceroties vecos labos laikus. Ilgi nebiju tās redzējis, pēdējā reize bija tad, kad Tu, šī raksta autor, nesi man uz darbu ierakstīt tās pašas vairākās kopijas nešanai laikam uz savu universitāti😀

    Arī skolas laikos visādas lielas datnes (tolaik tās vēl saucu par failiem) nesu mājās saarhivētas pa vairākām disketēm. Un arī pārsvarā gadījumu kāda diskete izrādījās bojāta, līdz ar ko viss pasākums bija jāatkārto nākamajā dienā… vai aiznākamajā… vai vēl kādā… vai jāatsakās no šīs ieceres😉 Atceros, ka atnesu 4 dziesmas mājās galu galā pa vairākiem piegājieniem, un tas bija liels notikums/sasniegums. Pat laikam atceros šīs dziesmas:
    1) The Cranberries – Zombie
    2) The Simpsons – ievada dziesma
    3) Aerosmith – Crazy
    4) Reamon – Teenage Dirtbag

    Līdz ar ko sentimentālās atmiņas mani pārņēma arī vakar, turot rokās īstu dzīvu disketi! 8)

    P.S. `tie bija faili pāris desmitu baitu izmērā`.. laikam biji domājis kilobaitus? Diez vai kāda datne varēja būt mazāka par 512 baitiem..

    Komentārs by TheVAL — 2008-03-13 @ 1:23

  4. Nu tūlīt būs lielā smiešanās, bet fakts tāds, ka es joprojām nēsāju līdzi 2 diesketes – katru dienu. Tiesa, viņu īstā nozīme sen ir aizmirsta un tā kastīte (2 disketēm) kalpo kā vieta, kur glabāt manu hansabankas kodu karti, jo makā es to negribu turēt. Zinu, ka kkad tur kaut kas bija arī iekšā. Kādreiz būs jāpaskatās, kas īsti😀
    Vēl man uz disketēm (kādām 20) ir saarhivēts kompja backups – tas, kurš bija pirms gadiem ē, 6-8iem kkur. Tieši winrar arhīvos. Nav ne jausmas, vai vēl lasās, bet disketes vēl ir😉
    Citādi – kad disketes izjauc, saliekot 2 kopā varēja skatīties Saules aptumsumus. Tiesa, izrādās, ka ļaunie stari šitādā veidā netiek aizkavēti, tāpēc mīlīši, labāk tomēr tā nedariet, ja vēl kkur kāds disketes gabaliņš mētājas.

    Komentārs by Agzas — 2008-03-13 @ 2:02

  5. Vēlaties atgriezties diskešu pasaulē – aizejiet uz LU MVF datorklasi! Diemžēl disketes tur ir viens no ērtākajiem risinājumiem (pati failus vienkārši saglabāju e-pastā, jo esmu par slinku, lai ierakstītu diskā, bet diskešu lasītāja portatīvajam nav), turklāt filologi ir un paliek filologi. (Atkāpe no tēmas: Nesen dzirdēju savu kursa biedreņu sarunu par flashatmiņu. Īsumā būtu tā: “Es nesen veikalā redzēju tādu baigi foršo jauno fīču, flešs saucās. Viņš tāds maziņš ir, bet tur daudz iekšā var salikt. Nu mūziku, visādus failus. Padomā – tur pat filmu var saglabāt!” )
    Tā ka, Sandi, diskešu laikmets vēl nav beidzies🙂

    Komentārs by puuche — 2008-03-14 @ 17:13


RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: