Viedumu Vietne ar Sandi

2007-12-7

Ja man būtu laika mašīna

Filed under: Sadzīve — Sandis @ 3:37

Pēdējā laikā uznākušas vairākas filosofiska tipa atklāsmes. Ne tādas, ka būtu apjausts universums, Lielā patiesība un viss pārējais iespējamais, bet vienkārši kopsavilkuma patiesība. Un nekur citur kā attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem. Un te nu es nesaprotu kādā pasaulē dzīvoju es un kādā pārējie un kāda velna pēc vienkārša, pat acīmredzama mijiedarbība ir tik sarežģīta slēpjoties aiz savu iedomu brillēm.

Stāsts nav par esošajiem, bet par pagājušajiem notikumiem, kuru precīzs atstāsts būtībā nav svarīgs. Pateicoties dokumentētajām liecībām par šiem notikumiem, kas ir sarakstes vai pasta formā, man ir iespējams apjaust savu reakcijas trūkumu uz acīmredzamiem mājieniem. Tikai es nespēju aptvert vienu – kur mājienu izdarīšanas laikā atradās mans prāts, lai to aptvertu?

Nav jau tik traki, šajos apstākļos nav nožēlas par vēsturi – kā ir noticis, tā ir noticis un atgriezties pie izejas apstākļiem nav iespējams. Toties, ir iespējams sākt domāt, kāpēc tas tā un kas vispār notiek un kāpēc izdevīgos brīžos izdevības ir paslīdējušas garām sava akluma dēļ. Tā nu ir sanācis, ka cilvēki reti saka tiešus teikumus par sevi un tevi. Es neesmu izņēmumus un daru tā tāpēc, ka esmu piesardzīgs un kautrīgs par sevi un negribu izlikties pārākais muldētājs stāstot par citu. Ja tev uz ielas pienāktu kāds/kāda klāt un teiktu “Tu esi lieliska/lielisks!”, vai tu viņam/viņai ticētu? Drošvien, ka nē. Tāpēc ir palēnām-pamazām rotaļas, kurās mazpamazām atklājās un pierādās šīs te “patiesības”. Tāpat arī jebkurās vēlmēs, tiek ievērota piesardzība un vārdi bieži nerunā tiešas domas, it sevišķi, ja runātājs un klausītājs savā starpā nav pazīstami. Lūk, tieši par šādu mājienu tulkošanu arī ir šis stāsts.

Problēma sastāv tajā, ka šie mājieni tiek izdarīti, bet netiek uztverti un pārtulkoti, kā domāts. Piemēram, “es gribu saldējumu” varētu maskēties zem “šodien ļoti karsta diena, gribētos kautkā atsvaidzināties”. Šis ir ļoti vienkāršs piemērs, ko es izdomāju. Sarežģītākie piemēri ietver sevī pat vairākas savstarpēji par tēmu nesaistītas sarunas. Aiz katra no šiem mājieniem slēpjas, iespējas, izdevības, dažādi “apslēpti” ceļa līkloči, kurus iespējams izvēlēties.

Šobrīd es varu tikai atskatīties un ieslīgt maldu ceļos “kā būtu bijis”, bet visvairāk man kremt tas, ka no šodienas perspektīvas es atskatoties varu secināt, ka es neesmu aptvēris visas izmantojamās perspektīvas tad, laikā atpakaļ. Viena lieta ir zināt, ka eksistē tāda iespēja un tad izlemt par tās izmantošanu vai nē, bet otra lieta ir atskatīties atpakaļ, saskatīt izdevības, kur tās netika vispār saskatītas un aptvert, ka, šausmas, varēja taču būt arī tā!

Vēl vairāk kremt tas, ka no šodienas perspektīvas skatoties atpakaļ un aptverot visu situāciju, kāda man likās kautkad tad un tā ir tagad vienīgā atklāsme ir aklums – nevēlēšanās redzēt situāciju kāda tā bija, tā vietā sekojot saviem iekšējiem maldiem par situācijas izpratni.

Ego ir svarīgs, no tā es un tu sastāvam, ap to tiek dancots un ap to tiek dziedātas dziesmas. Iekšējā būtība, kodols, mūsu serde, vienīgais patiesais, kam mēs varam uzticēties un kas veido mūsu tēlu. Ja centrs tiek savainots, apkārt esošais vairs nespēj adekvāti funkcionēt. Bet kā zināt, ka paša centrs ir disfunkcionāls?

Redzamā daļa sastāv no kādas reakcijas, kas ved mūsu iekšējo centru kādā noteiktā saskarē ar citiem iekšējiem centriem. Piemēram, strīds var sākties un atrisināties, kad kāds no iekšējiem centriem ir pārvērtējis kādu savu esošu atskaites punktu un atgriezies atpakaļ iepriekšējā ritmā, kad sapratis, ka ir pieļāvis kļūdu. Apgriežot sālstrauku uz otru pusi – varbūt tieši strīdā iekšējais centrs ir sapratis patiesību un pēc tam kļūdaini atgriezies atpakaļ pie visa nepieņemamā. Ja mūsu iekšējais vadības centrs saiet sviestā, mēs paši varam kautko mainīt? Visdrīzāk, ka nē, jo patiesība kāda tā ir šobrīd ir vienīgā patiesā patiesība, ko mēs zinam un pēc tās mēs akli vadamies, jo baidamies nokļūt tumsā, kurā mēs nezinam neko. Mūsu statuss ir mainīgs, mēs nevaram saglabāt un apstāties situācijā, kurā mums ir patīkamas sajūtas ar A un nepatīkamas sajūtas ar B, pēc noteikta laika izmainīt šīs sajūtas uz pilnīgi pretējām, izdomāt, ka iepriekšējie apstākļi bija labāki un “atgriezties” pie tiem. Ir iespējams tikai atjaunot sajūtas, taču ne atgriezties. Atjaunot nozīmē atcerēties, ka bija arī sajūtas pret B.

No tā arī ir visa tās gudrības sāls, ka atskatoties iespējams saskatīt neizmantotās iespējas, kuras netika redzētas saprāta tuvredzības dēļ.

Labi, gana rakstīts, domas apkopotas.

Advertisements

10 komentāri »

  1. un kas tad ir tas, kas lika nonaakt liidz saadaam atdzinaam?

    Komentārs by laura — 2007-12-7 @ 11:47

  2. Neko nesapratu, bet vienalga forši. 😀

    Komentārs by Zete — 2007-12-7 @ 12:31

  3. Pa šito reāli norēcos: “esmu piesardzīgs un kautrīgs par sevi un negribu izlikties pārākais muldētājs stāstot par citu” 😀 (muldētājs 😀 😀 😀 )

    Kopumumā reāls murgojums 😉 😀

    Un secināju vienu, labi gan, ka esmu tiešs un ja gribu saldējumu, tad tā ari pateiktu 😀

    Komentārs by Salviz — 2007-12-7 @ 13:21

  4. laura: vēsturiski notikumi aplūkoti šodienas acim 🙂

    Komentārs by Sandis — 2007-12-7 @ 13:31

  5. Manuprāt šis raksts ir no tiem, kurus saprot tikai to autors. :> Nemežģīsim sev smadzenes. 😉

    Komentārs by Zete — 2007-12-7 @ 14:23

  6. Njā.. lasīju, lasīju, bet laikam jāpiekrīt Zetei -> tikai pats autors saprot, par ko iet runa :D:D

    Komentārs by thezeezee — 2007-12-8 @ 0:02

  7. A kur var šādu fenomenālu parādību novērot, kaa thezeezee bilst? Vai arī tas tikai teorētisks spriedelējums? Vai tomēr eksistē arī kādi reāli novēroti gadījumi?

    Komentārs by edgarsr — 2007-12-8 @ 1:40

  8. edgarsr, protams, ka var. Runas bariem vazājas šurpu turpu pa pilsētu. Ja tu par to, protams. 😀

    Komentārs by Zete — 2007-12-8 @ 11:27

  9. hmm. runas atskan no cilvēkiem, kas iet pa ielu, tātad var pieņemt, ka runas klīst līdzi saviem runātājiem un, ja runas var klīst, tad runas var arī iet.

    Komentārs by Sandis — 2007-12-8 @ 16:50

  10. Ā, nu skaidrs, jā.

    Komentārs by edgarsr — 2007-12-8 @ 19:48


RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: