Dejošana, otrais solis

Dejošanas nodarbības progresē un tā nu esmu aizlāčojis līdz otrajam kursam. Uzskatu, ka nezinu daudz, bet zinu pamatus, tāpēc priekš foršāka šova ir jāturpina mācīties “advancētie” soļi. Pamatsoļi sanāk gandrīz labi, tikai tagad problēma ir ar soļu atcerēšanos, jo zināšanas nāk klāt, ka gandrīz jau aizmirsu, kas ir valša grieziens pa 90 grādiem. Šāds grieziens tika mācīts pašā sākumā.

Dejošanas nodarbības nāk par labu arī manai fiziskajai sagatavotībai, tiesa, kopējo līmeni ietekmējot maz, toties kājas gan vairs nesāp pēc intensīvas dejošanas, rokas arī spēju noturēt gaisā un vēl pietiek spēka, lai stumdītu nepaklausīgas partneres un iegrieztu griezienus.

Par nepaklausīgām partnerēm vispār atsevišķs stāsts. Tā kā esmu vīrietis, tad man ir tas prieks vai tā nelaime tikt uzskatītam par vadītāju, tāpēc man ir jārūpējas, lai deju partneres kustētos tur kur es gribu. Un man ir tikai divas rokas (reizēm arī mute), kas veido visu signālu komplektu, kas ir manā rīcībā, lai pateiktu partnerei kur es iešu, kādu soli darīšu un kā jārīkojas viņai. Es varu reizēm viņu pieturēt, lai neaizskrien kautkur par ātru, reizēm pastumt, lai viņa zinātu, kur es iešu. Bet es esmu bezspēcīgs, ja partnere grib dejot pēc sava prāta.

Dejošana pēc sava prāta iedalās divos veidos. Pirmais ir sava ritma uzturēšana, otrais ir savas dejas uzturēšana. Varbūt es nedzirdu ritmu, varbūt man galvā dun vakardienas kaķu simfoniskais orķestris, varbūt es esmu kurls un nedzirdu mūziku. Bet, ja meitene izlec pirmā, tad mans prāts saka, ka nav jālec viņai līdz, bet jāturpina “diriģēt” savs solis. Toties viņa gan aptverās, ka ir “izlekusi pirmā” un ka tas īsti labi nav, tāpēc apstājās. Bet es jau esmu savā solī un viņas apstāšanās liek man viņu iekustināt no nulles, lai pavilktu sev līdz. Diemžēl tas ne vienmēr izdodas, ja deju partneres svars ir salīdzināms vai pat pārsniedz manējo un viņa ir sastingusi nāves mierā 😦 Tiesa, šāds trūkums ir nieks, salīdzinot ar savas dejas uzturēšanu.

Ja es esmu pietiekami labi nepateicis ar visiem saviem trīs maņu orgāniem, ko es darīšu, vai arī mani signāli nav interpretēti atbilstoši manām kustībām, tad izveidojas divas situācijas: partnere spēj palabot savu soli un pieskaņoties manējam turpinot deju vai arī mums samisējas soļi pēc kā dejas turpinājums kļūst neiespējams un mēs apstājamies. Viens ir, ja vienkārši samisējas soļi. Otrs, pavisam briesmīgāks variants ir, ja tas notiek apzināti. Neslēpšu, ka reizēm tas palīdz man, jo es aizdomājos un izklaidīgi palaižu garām, kas tad īsti pēc programmas bija jādejo un meitenes iniciatīva ievirza mani atpakaļ sliedēs. Taču, ideālajā gadījumā, meitenei būtu man jāseko “ne pēc programmas”, ļaujot man pašam aptvert, ka esmu kautko izlaidis un uzsākt soli ar attiecīgajiem signāliem.

Deju nodarbībās nāk viens pavecs pāris un tā kā dejotāji rotē mainoties ar saviem partneriem, tad ik pa laikam sanāk dejot ar šo paveco kundzīti. Ja es eju “salīdzinoši” otrajā deju kursā, tad es sagaidu, ka partneres, ar kurām es dejoju, vismaz māk pašus pamatsoļus no pirmā kursa, lai mums sanāktu kautkas vispār tuvs tam, kas tiek trenēts katrā noteiktajā brīdī. Bet viņa nemāk vai nedejo arī to. Var jau būt, ka var atmāzēties ar teicieniem, ka nu re kā tas ir, ka jāspēj “novaldīt”, “sadejot” ar grūtu deju partneri, bet man nekādu prieku tas nesagādā. Tās ir drausmīgākās mokas mēģināt kautko novadīt vai pat sadejot, ja mūsu soļi ir galēji pretēji vai arī partnere vienā solī pēkšņi atpaliek par diviem soļiem, turklāt tas viss notiek paralēlā, man neuztveramā ritmā. Es padejoju ar viņu atkārtojumam pamatsoļus, pat pasaku priekšā, kur jāliek kājas – viss velti, pēc diviem soļiem viņa atgriežas pie saviem greizajiem soļiem. Es neredzu kā ar viņu iet citiem, jo esmu aizņemts dejojot ar citu partneri, tāpēc nezinu vai kādam citam ir izdevies ar viņu puslīdz normāli dejot. Ja ir – nu tad es vienkārši nemāku dejot ar viņu. Un tas nav vecums – pirmajā kursā bija otra pavecāka kundzīte, kurai arī nesanāca, bet kura mēģināja un ar viņu varēja ļoti labi padejot, neskatoties uz to, ka brīžam viņa arī dejoja savus “kreisos” soļus – viņa vienkārši mācēja ierakstīties atpakaļ dejā.

Nu tā, esmu izpūtis savu sāpi.

Tagad par jauno – izrādās, man tikšot mācīts arī tango. Kā sapratu no priekšvēstures, mūsdienu izpratnē tā ir nogribējušos bomžu deja ap glāzīti. Arī pārējās dejās tiek ieviesti jauni soļi, kas tiešām ir patīkams atvieglojums, jo bija jau apnicis čakarēties ap ierobežojošo pamatsoli uz vietas – dejot ir patīkamāk, ja deja iet uz priekšu.

Ir arī parādījušās trīs jaunas meitenes ar ko dejot, man bija tas prieks padejot ar viņām visām. Viena no viņām ir atnākusi ar savu partneri (maybe puisi) bez priekšzināšanām no pirmā kursa, bet ar priekšzināšanām citās dejās, abas pārējās ir atnākušas vienas, toties ar priekšzināšanām konkrētajās dejās. No pirmā uzmetiena un vienas dejas man jau ir radušās subjektīvas pārdomas par viņām visām. Pirmkārt, viņas visas ir glītas, tāpēc nebūs nekādu nepatiku 😀 Otrkārt, viņas visas ir savādākas gan savā starpā, gan kā tās, ar kurām esmu jau dejojis, tāpēc maybe būs tā iespēja iepazīt iepriekš neredzētu raksturu dejas stilu un iemācīties sadzīvot ar to.

Neredzu iemeslu kāpēc es nevarētu aprakstīt katru no viņām sīkāk 😀

Pāra meitenes visspilgtākā īpašība bija nepārtraukts skatiens man virsū. Draugs teica, ka viņam arī esot bijis tas pats, tāpēc secinu, ka viņa lūr uz visiem. Dejo viņa ļoti labi, taču tā lūrēšana ar nopietnu sejas izteiksmi… manliekas ar viņu vajag iepazīties, lai izkausētu ledu un viņa sāktu smaidīt vai pat runāties. Savādāk dejas laikā gar acīm uzleca epizodes no Gredzenu pavēlnieka ar Golluma piedalīšanos.

Par divām atlikušajām, kas ir atnākušas vienas. Viņām ir viena kopīga īpašība, kas nav nevienai no pārējām sievietēm – viņas ir krievietes. To es nojaušu pēc viņu akcenta un drošvien šis faktors izskaidro viņu karstasinīgo dejošanu. Ko tad es domāju ar karstasinību – ne jau to, ka esmu saskatījies viņās abās un viņas liek manām asinīm degt. Viņu dejošanas veids un ritms ir straujš, enerģisks un vingrs. Latvietes dejo salīdzinoši stīvi, mīksti un statiski. Varbūt pat nedroši. Dejošana ar viņām abām likās kā diena pret nakti ar pārējām partnerēm, bet redzēs kā būs turpmāk, varbūt viņas vienkārši pirmajā redzēšanas reizē bija nobijušās un saspringtas. 😀

Viena no krievietēm ir blonda (krāsota, protams), otra gaišpelēkiem matiem. Blondīne šķiet par sevi ļoti pārliecināta varbūt tāpēc, ka vecāka, tāpēc brīžam mēģināja vadīt mani, bet es nepadevos un beigu beigās viņa jau sāka pakļauties (tobiš, kautko jau viņš māk, neievedīs sienā).

Gaišpelēkie mati, manliekas, ir atnākusi atrast sev draugu. Vismaz man tā šķita, jo viņa bija ļoti atvērta un nekautrējās pievērst sev uzmanību. Toties dejot māk lieliski un neko necenšas vadīt.

Nu labs ir, atskaite uzrakstīta 😀