Viedumu Vietne ar Sandi

2007-08-18

Velopasākums

Filed under: Izklaide — Sandis @ 22:58

Šodien sākas mans atvaļinājums un nobāzējies Valmieras apvidū, tagad plānoju, ko lai interesantu padaru šajā apkārtnē. Un jau šodien man radās un tika izpildīts viens veiklais plāns: velobrauciens Valmiera-Dikļi-Valmiera. Gatavojies nebiju – paņēmu vienkārši karti, izpētīju “kur” varētu būt tā pavairāk dažāda kalibra objektu un subjektu, kā arī būtu samērā normāls ceļš. Zilaiskalns un Dikļi šķita bagāti ar kalniem un pilīm. Iegādāju 1.5 litru ūdeni, paņēmu foto un aidā.

Veikalā pērkot ūdensmucu mani pārsteidza lietus. Kādu pusstundu stāvēju, filosofēju kāpēc esmu pircis ūdeni lai atvēsinātos, ja reiz tas līst par velti un skatījos ūdeņu plūšanā paralēli cilvēku skraidīšanai. Bija pāris “small-talk” ar pensionāriem par lietus konsistenci, biežumu un pārvietošanās iespējām bez lietussarga.

Tad kad beidzot lietus bija pierimis, debesīs nebija redzams vairs neviens mākonis, kas varētu apdraudēt turpmāko misiju. Tika nolemts operāciju turpināt. Lietus bija patiešām spēcīgs un peļķu daudzums vs dziļums bija patiešām skaitliski grūti izmērāms. Sākot mīties radās nākamās grūtības – viss dibens (mugura arī) tika nošķiests ar ūdeni. Izrādās, ka manam betmobīlim trūka dubļusargu un mana nevērība to palaižot garām maksāja negaidītu bidē izmantošanu. Es jau ar nebiju lēnais puika, minu ko varēju, šļakatu lielums bija patiešām liels. Nācās mainīt ceļojuma maršrutu un aizmīties līdz velo darbnīcai, lai sagādāt trūkstošo aprīkojumu – aizmugurējo dubļu sargu. Bidē funkcija izslēdzās.

Nu tad beidzot viss bija sagādāts un pēc mazas taisnāko ceļu meklēšanas atpakaļ uz plānoto maršrutu iemaldījos kādā zemnieku sētā, lai pārprasītu ceļus. Par laimi, kļūda nebija liela un 10 minūtes pa zemes ceļu priecēja amortizatorus tāpat kā manu ķermeni. Uz plānotā maršruta ceļa mani pārsteidza cits, iepriekš neaptverts faktors – vējš. Tas pūta tieši man sejā. Un tie ceļi tur iet no kalna lejā un kalnā augšā. Ir izcili labi just, kā tu priekšlaicīgi nobremzē ripojot lejā no kalna un pieliec lielākus spēkus, lai uzbrauktu kalnā. Maniakāli slēdzu ātrumus un skaļi lamāju vēju gandrīz visu ceļu līdz Zilajam kalnam.

Zilaiskalns mani sveicināja ar stāvu augšupceļu un riteņa stumšanu. Pārguris no braukšanas pretīm vējam es mierināju sevi ar domu ka lejā gan es ripošu gluži labi. Redzēju autobusu un pretīmnākošu pavecu somijas iedzīvotāju kolekciju, tāpat arī dažādas ģimenes un pārīšus. Esi īsts džeks, aizved savu meiteni uz Zilokalnu. Kalna galā, kā jau tas bija gaidāms, mani neviens negaidīja. Es domāju – atrakcijas. Tur ir ugunsdzēsēju tornis, no akmentiņiem izlikts centrēts marķējums “Zilākalna centrs”, lapene saukta par (I)mantas kalnu, Ģeodēziskais atbalsta punkts un akmens, kas īstenībā ir upurakmens. Un vēl tur bija slavenais Zilākalna fotogrāfs, kas tērzēja ar kādu mazāk pazīstamu lokālo slavenību.

Par šo Zilākalna fotogrāfu ir jāiestarpina atsevišķs mini stāsts. Tas ir maza auguma vīrelis, diezgan nabadzīgi ģērbts, pārvietojas ekskluzīvi tikai ar kājām (regulāri no Zilākalna uz Valmieru un atpakaļ), lavās iekšā visos apkārtnes publiskākajos svētkos un no nez kurienes izvilktas fotokameras, kas, pēc ekspertu prātiem, ir KIEV modelis, bildē notikumus. Tomēr, vēl neviens nav redzējis pašas bildes. Klīst baumas, ka patiesībā fotoaparātā nav filmiņas, taču klīst arī baumas, ka fotoaparātā ir filmiņa un vīram mājās ir veseli skapji ar neattīstītiem fotofilmiņu kārtridžiem. Lielo Patiesību neviens tā arī nav noskaidrojis. Vēl šai leģendai patīk ierasties reizi gadā kādā no Valmieras fotogrāfiju taisīšanas vietām un izlūgties sev bezmaksas portretu.

Tā kā leģenda bija iegrimis Dziļā Diskusijā par Lielo Jēgu, uzdot visus šos vitāli svarīgos jautājumus man neizdevās – apstaigāju vietu un atpūtos. No kalna lejā ripot gan bija kaifs. Nākamā pietura – ciems Zilaiskalns, kur aplūkoju vietējo pagrimumu. Kūdras vagonu sastāvi bija sarūsējuši pieminekļi kādreizējai rūpalai šajā pusē, bet izpostītā slimnīca rādīja aizvien pieaugošo naidu pret varas sistēmas ignoranci.

Ceļš uz Dikļiem mani iepriecināja ar saviem taisnajiem posmiem un lēzenumu. Lai arī vējš nemitējās pūst sejā, braukt bija vieglāk. Vienīgi mežiņi un krūmāji ceļa malās aizsedza sauli, tad gan brauciens kļuva neomulīgi pavēss.

Dikļi pārsteidza ar savu maskētību. Tuvojoties tiem es pat neredzēju civilizācijas tuvošanos – viss krūmos un nekādas mājas. Visapkārt siena lauki, neviena cilvēka. Tomēr, Diķļi izrādījās vairāk par piecām mājām un tantiņām pie veikala. Vispirms skatam pavērās Dikļu pils, kas marķēta ar četrām zvaigznēm. Bet ne tādu māju es biju gaidījis dzirdot vārdu “pils” – tā varētu drīzāk būt muiža. Patīkami pārsteidza koptais un krāsainais parks, arī pati pils (muiža) bija labi krāsota un spilgti dzeltena. Iekšpusi aplūkot neizdevās, jo tur bija noīrētas telpas kāzu mielastam. Bija jau arī plāns nemanāmi ielavīties, bet mana āriene nelīdzinājās uzvalkos tērpto kungu un vakarkleitās (vai svinīgākās drānās) tērpto dāmu izskatam.

Sēžot parkā uz soliņa, radās doma, vai kartē norādītā “ēdināšanas” iestāde nav tā pati Dikļu pils, kas šajā gadījumā ir aizņemta. Mēģinot izdibināt patiesību no “vietējiem” pirmā pretīmnācēja pagadījās paveca tantiņa, kas laikam cilpoja uz kāzām. Mans jautājums par to “kur var paēst?”, manām ausīm ļāva saklausīt šajā dienā noteikti interesantāko atbildi-monologu ar sižeta attīstību. “Sagribējās ēst, dēliņ?” viņa iesāka “Varbūt gribi ko stiprāku iedzert? (dīvains maniakāls smaids) Varbūt pasmel ūdentiņu no avotiņa, labāk paliks. Es vispār neesmu no šejienes (laikam Dikļiem).”

No tuvējām meitenītēm uzzināju, ka Dikļu pils paties ir vienīgā ēstuve šeit. Bet tuvākais veikals ir vēl uz priekšu. Minētais veikals izrādījās Dikļu sabiedriskais centrs. Speciāli ar stilu no koka izveidotie baļķu soliņi bija piepildīti ar vietējiem organismiem, kas aktīvi diskutēja par svarīgākajiem Dikļu notikumiem. Veikalam bija arī kāds ātri aizmirstams nosaukums, bet tas bija piepildīts ar visu vajadzīgo, ko vien kārtīgam vietējam vajadzēja – divi ledusskapji ar alu, viens plaukts ar degvīnu, skolas piederumi (drīz tak 1. septembris), citi sadzīves piederumi, kā arī “labākais no minimālā” ēdiena piedāvājuma. Ārkārtīgi iepriecināja uzraksts “Maksājumu kartes apkalpojam no 1Ls pirkuma summas.” Sapirkos pāris bulciņas pa skaidro naudu un devos tālāk.

Mazliet nostāk no aktīvā sabiedrības centra bija “aizgājušo laiku sabiedriskais centrs” – jeb māja ar vecajiem padomju stila lauku veikalu gaismas burtiem “Ēdnīca” un “Veikals”. Veikals, šķiet, vēl strādāja, bet ēdnīca gan bija aizklapēta. Vēl es redzēju Dikļu stilīgās meitenes – tā sauktās “lokālās cacas”. Ak manu vai, viņām bija pat brilles. Nu “tās brilles”, kas slēpj meiteņu acis reizē liekot viņām izskatīties kā kukainēm ar izvalbītiem redzes aparātiem. Šitām gan nebija tieši tās “stilīgākās” brilles, bet kautkas uz to pusi. Iedegums nebija un ķermeņa formas Rīgā viņas padarītu par “neredzamajām meitenēm”. Bet hey, ciemā viņas ir pirmās 🙂

Aizkūlos līdz Dikļu estrādei un reizē kultūrobjektam. Blakus estrādei ir kalns, no kura ir cēlušies Lielie Latviešu Dziesmusvētki. Iekodis bulciņas un novērtējis estrādes WC labierīcības (divas bedres), apskatīju baznīcu. Kas tad mazos ciematiņos ir vēl svarīgāks par baznīcu? Atpakaļceļā pie sabiedriskā centra ievēroju arī “karti” ar zīmīgākajiem apskates objektiem un uzzināju, ka eksistē arī dzirnavas. Pēc pāris pa kreisi-atpakaļ pagriezieniem beidzot tiku līdz ezeram, ūdenskritumam un kokos ieaugušai mājai. Skaista foto skata uz ūdenskritumu nebija, ezers bija ciema centrā tāpēc pliks neriskēju peldēt, nācās vien aplūkot un apcerēt “kā te viss bijis un kā te vairs nav”.

Atpakaļbraucienā vēl nokonstatēju, ka “cacām” ir party. Bet tas viss izskatījās tik tik… ka necik. Vēl ciemā ir bērniem Pasaku taka ar izgrebtiem briesmoņiem, ko gan es neapskatīju. Nesen tur ir arī bijis ceļu remonts, tāpēc Dikļi ir noasfaltēti godam – nekādu bedru, nekādu grambu. Tas arī viss, bija pienācis laiks braukt atpakaļ.

Atpakaļceļš bija super… vējš pūta šoreiz mugurā, tāpēc mans ātrums pieauga, spēka patēriņš samazinājās un es jau būtu vēsā mierā aizminies atpakaļ sākumpunktā, ja ne jaunas neparedzētas tehniskās problēmas. Braucu braucu un jūtu, ka stūre vaļīga. Nu ne tā, ka griež un negriežas, bet tā ka stūres caurule ir atlekusi un rotē ap sevi vertikāli. Pabraukt var, pagrozīt var, ja ne tas ka visu laiku rokas nestabili grozās un stūres caurule bīdās no viena sāna uz otru. Nākas bieži apstāties un ar durvju atslēgas galu “bik” pievilkt skrūves avārijas komfortam.

Pa ceļam gandrīz pie Zilākalna mani uz ceļa pārsteidz lapsa. Kuplaste vēsā mierā čāpo pa ceļu ar muguru pret mani un lai gan mana ķēde smuki grab, šķiet, ka dzīvnieks mani nedzird. Esmu pieminies jau ļoti tuvu – kādus 10 metrus, līdz lapsa beidzot saprot, ka viņa nav viena. Vispirms ir pārsteiguma leciens, pēc tam aste izšaujas taisna demonstratīvi rādot balto galu, līdz ķermenis sāk ātri skriet un lekt krūmos.

Zilākalna ciemā pamanu garāžas un kā par laimi kādu vecu vīru, kas tūlīt tūlīt slēgs ciet durvis. Veikli minot, es panāku viņu pirms šī liktenīgā soļa un vaicāju pēc seškantīgās atslēgas. Viņam ir un man veicas – stūre tiek veikli pieskrūvēta un turpmākais ceļš aiziet bez aizķeršanās.

Pasākumā kopumā tika iztērētas sešas ar pusi stundas laika un 9,52Ls. Vareni, tik ceru, ka pēc 40km mīšanas man rīt kājas nesāpēs 🙂
Fotogalerija.

Advertisements

6 komentāri »

  1. 40km tak pupu mizas.

    Komentārs by Zete — 2007-08-20 @ 10:32

  2. … un?

    Komentārs by Sandis — 2007-08-20 @ 13:11

  3. pēc 40 km kājām nevajadzētu sāpēt. Ļaunākajā gadījumā pakaļai, bet arī tikai tad, ja sen neesi braucis.

    Komentārs by Zete — 2007-08-21 @ 14:08

  4. Izlasot man nez kāpēc šķiet, ka slēptais messidžs ir kā krutais pilsētnieks ir aizbraucis ne tik krutos pāķus apskatīt 🙂

    P.S. Ja vēl netiek ņemts, tad turpmākajiem izbraucieniem iesaku paņemt līdzi arī lieku kameru, lāpstiņu komplektu un kaut ko, ar ko piepūst riepu – var noderēt 😉

    Komentārs by MrSmith — 2007-08-21 @ 20:43

  5. Slēptais messidžs bija, ka krutais skrējējs nomainīja 4-5km kājām uz 40km ar velosipēdu 🙂 Tās pāķiskuma iezīmes, nu jā, tās es saskatīju, bet mans pašmērķis nebija tās redzēt 🙂 Tas vienk tāpēc, ka esmu samaitājies 🙂

    Komentārs by Sandis — 2007-08-22 @ 1:31

  6. Jā, to kruto fotogrāfu es arī laikam zinu, viņam viena kurpe ir ar vaļā priekšu, laikam, lai labāka vēdināšana..

    Par to, ka maksājumu kartes netiek pieņemtas zem lata, nebiju laikam vēl Latvijā redzējis.. bet šķiet, ka drīz tas arī šeit ieviesīsies kā norma, jo citur tas jau plaši tiek izmantots – Nīcā, piemēram, bija vietas, kur kartes pieņēma no 5 eiro, bet pārsvarā – tikai no 15.. Šur tur, protams, arī bez ierobežojumiem.

    Komentārs by TheVAL — 2007-08-23 @ 2:21


RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: