Kā man iet ar breketēm pēc 2 mēnešiem

Uzkabināju sev to uzparikti un eju. Vairāk nekas īpašs. Esmu nostaigājis jau 2 mēnēšus un ieguvis dažas sīkas atziņas. Nu un kā valkātājs varu padalīties, pēc statistikas izskatās, ka daudzi meklē, atrod un viņiem interesē kā tas ir un ko tas dara un kā nu būs dzīvot tālāk. Laikam arī gatavojas darīt to pašu.

Tīrīšana ir smaga, katrā ziņā prasa vairāk laika un līdz ar to slinkums brēc nedarīt to un tā vietā piepūlēt sevi citos virzienos – piemēram, bloga rakstīšanā sēžot pie datora 😀 Bet nav tik traki, nekas tur neķep un viss notiek tāpat kā normāli, izņemot bišķi rūpīgāk jāpaskatās kas aiz tās stīpas paliek. Reizēm jāpaurķē vairāk, jaizslauka rūpīgāk. Visgrūtāk iet ar “pusmīkstajiem” (piemēram, desu) produktiem – tie aizķep aiz stīpas un tad bez palīginstrumenta nu nekādi ārā nedabūt.

Sāpes, protams, ka ir, bet ne spēcīgas un tikai mazu laiku. Sāpes ir pēc stīpas pārspriegošanas, sāpes arī var rasties kožot un košļājot, ja kādam īpaši pārvietojamam zobam izdevies pārvietoties mazliet vairāk nekā vajag. Bet tas ir neizbēgami, neparedzami un ikdienā netraucē.

Katrā ziņā pēc zobu labošanas, raušanas un higēnas, brekešu nēsāšana liekas traki viegla. Arī pārstīpošana neērtības un sāpes nerada. Bija doma, ka būs jākaunās no tā, ka ir sabojāts smaids – tas bleķis tomēr ir ļoti uzskatāms. Bet nekā – liekas jau pierasts un parasts.

Rezultāti ir redzami jau pēc diviem mēnešiem. Šī nav reklāma, vienkārši mans sakodiens jau ir krietni izmainījies tāpat kā zobu atrašanās vietas. Grūti gāja brīdī, kad vajadzēja no sakodiena “iekšpuses” zobam pāriet uz sakodiena “ārpusi”. Nezinu kā lai pasaka vēl skaidrāk. Katrā ziņā vienā brīdī vajadzēja pabakstīties ar apakšējo zobu rindu, lai zobi sakodienā ieguldītos sev paredzētā vietā, nevis atsistos viens pret otru un tad slīdētu uz vienu vai otru pusi. Bet jo vairāk es “sakodu” vajadzīgajā vietā, jo ātrāk zobi iegūla vajadzīgajās vietās. Šī pāreja mani biedēja visvairāk, bet tā prasīja tikai vienu nedēļu. Šobrīd sakodiens jau ir tuvojas tādam, kādam tam vajadzētu būt vērtējot no zobu atrašanās uz āru vai iekšu. Protams, līdz perfektam vēl jāgaida.

Viens no priekšzobiem gan, maita, saliecies ne tā kā vajag. Ceru, ka tas tikai uz laiku.

Papildus kādu laiku nācās uztraukties par metāla asumu vai stīpas galiem sakožot – tie dūrās man vaigā un dažbrīd nebija patīkami. Tas viss pārgāja, jo laikam zobi mainīja savu atrašanās vietu un pagrieza asos galus prom no vaiga. Vai arī pārstīpojot rūpīgāk tika apgriezti stīpu gali.

Šim rakstam ir turpinājums: “Aaargh jeb Breketes:pēdējie mēneši”