Viedumu Vietne ar Sandi

2007-01-31

Datorspēles, kas nes īstu nāvi…

Filed under: Izklaide — Sandis @ 15:11

Visi ir dzirdējuši par šāvējiem ASV, Kanādā un Vācijā, par kuriem stāsta, ka tie saspēlējušies Grand Theft Auto, Doom un Counter Strike un to iespaidā aizgājuši šaut savus skolas biedrus. Šoreiz uzgāju ziņu, ka virtuālo no reālā atšķirt nespēj Lineage 2 fanāti.

Ukrainas biznesmenis(!!) Aleksandrs Ponamorenko nogalinājis 22 gadus vecu krievu studentu, jo tas aizstāvējis viņa nāvīgāko virtuālo ienaidnieku. Kā sapratu no ziņas, Lineage 2 tikšanās laikā sastapušies virtuālajā vidē nāvīgākie ienaidnieki un nespējuši arī nekašķēties dzīvē. Vispirms viņi – Ponamorenko un kāds Kirils “nesaskaņas” izgājuši kārtot uz ielas, tad piesteidzies Kirila draugs Bļoškins, lai viņus izšķirtu. Tālāk versijas dalās – vai nu Bļoškins saņēmis grūdienu un krītot nāvējoši atsitis galvu pret ielas apmali, vai arī Ponamorenko esot sitis viņa galvu pret ietvi.

Kas man par to sakāms? Traki, izskatās, ka nereālas lietas kļūst par diezgan reālām. Kautkur jau bija publikācija, ka kāds lietotājs caur tiesu panācis cita cilvēka notiesāšanu par viņa spēles lietotāja profila nozagšanu. Šim oriģinālavotam beigās arī ir pieminēts, ka viens lietotājs pārdevis zobenu, kas bijis kopīpašums par 830 dolāriem… Ja reiz nauda spēlē var būt reāla, tad tāda var būt arī agresija, jo nepatika jau nerodas tāpēc, ka pretinieks tevi uzveic, bet tāpēc, ka viņš kautko iegūst tādā gadījumā. Nauda ir svarīgi, jo tā baro, tāpēc tās ieguldījumi tiek uzskatīti par pietiekami svarīgiem, lai kautko saņemtu arī par to pretī. Ja tā ir samaksa par pašu spēli, tad tiek gaidīts, ka spēlējamais produkts būs labs. Ja maksāts tiek par to lai tiktu spēlēt, tad tiek gaidīts, ka spēlēšanas procesā kautkas tiks sasniegts.

Tas nav pareizi, ka izklaides industrija tā sakot “iet tālāk” un sasaista savu peļņu ar lietotāju iespējām pašā spēlē. Galu galā – spēle ir domāta, lai izklaidētu un apmācītu. Drošvien par pirmatnējām spēlēm var saukt rotaļas – bērni attīstīja savas sociālās un fiziskās iemaņas. Pirmatnējās datorspēles bija domātas priekam un izklaidei. Kā tas būtu, ja, piemēram, Pong būtu nepieciešams iegādāties bumbiņu pirms savas “serves”?

Bļoškina nāves gadījumā, manuprāt, atbildība vēl bez paša slepkavas gulstas uz spēļu vēlmi pārņemt arī sociālo pusi. Varbūt arī tiks sagaidīta fiziskā puse, ja plašam patēriņam tiks piedāvāts piedalīties spēlē nevis sēžot pie datora, bet turot rokās (vai ap rokām) kautko un uz acīm uzliekot brilles. Bet pagaidām vismaz katrā cienīgā online spēlē ir savs iekšējais sarunu kanāls un, ja spēle ir pietiekami populāra, savs forums kā arī fanu lapas. Tas tiek dēvēts par sociālo komūnu.

Bet ja nu tā nav spēļu vaina? Ja nu tā ir apziņas izmaiņa? Piemēram, blogeri – viņi taču arī ir cilvēki, kas cīnās par apmeklētājiem, idejām, oriģinalitāti. Mainoties apziņai, kāds var vienkārši nolemt, ka savu mērķu sasniegšanai viņam vajag likvidēt konkurējošos blogus…

Neviļus nāk prātā aneks par geimeri, kas iet uz veikalu. Uz ielas ir kristīgā sludinātāja, kas prasa viņam:
– Vai tu gribi tapt glābts?
– Nē, es jau saglabājos pirms piecām minūtēm.

(-Do you want to get saved?
-No, I already did it 5 mins ago.)

Advertisements

Atstāt komentāru »

Vēl nav komentāru.

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: