Idiocracy

Īss satura atstāsts: Džo ir armijas bibliotekārs, kurš pēc visiem rādītājiem ir viduvējība (armijas statistika). Tāpēc kā vidējo personu viņu nolemj iesaistīt eksperimentā gadu tapt iesaldētam (Kāpēc viduvējībai kautkas tāds jāveic?). Diemžēl viss izgāžas un Džo kopā ar prostitūtu (vidējā sieviete?) nonāk 500 gadus tālā nākotnē, kur sabiedrība ir degradējusies. Tur Džo izrādas gan gudrākais cilvēks uz pasaules, gan arī apsmiekla elements.

Sieviešu filma tā nav, jo sieviešu lomas attēlo … teiksim tā, interesantu skatpunktu. Scenārija autors laikam grib pateikt, ka prostitūtas ir baigi labās, intelektuālās baigi riebīgās un dumjās arī riebīgas, lai arī ražo bērnus.

Daudz tolešu humora. Burtiski.
– I was looking for a water.
– Water? You mean, like in toilets?
– Yes.
– What for?
– Just… to drink.
– Hehehehe…

Viena no lielākajām pretrunām filmas laikā bija jautājums par gudrāko cilvēku pasaulē. Džo kļuva par gudrāko, jo ejot cietumā, viņš izgāja IQ testu. Prostitūta ar ko viņš atbrauca kopā, neizgāja. Viņa no nākotnes atbrauca kopā ar Džo, tātad teorētiski viņai varēja būt lielāks rezultāts IQ testā.

Skatāma manta, bet nekas nopietns 😉 Dažs labs to nosauca par pērnā gada labāko filmu, es saku ka idejas ziņā noteikti, kas oriģināls!