Es tā arī nesapratu, kāpēc šī spēlētāja (Elizabete Laberta) nesaņem sarkano kartīti…

Es deru, ka ir dzirdēts par šo filmu. Režisors Ozoliņš, aktrise Zeltiņa aizbrauca uz Holivudu, uzņēma ķinīti, atbrauca mājās, sāka rādīt. Visa šī darbība notika ar salīdzinoši lielu publicitāti (labs PR), tāpēc ziņa par filmas esamību noteikti ir aizgājusi arī līdz tevīm. Jāsaka, ka šajā PR publicitātes gammā bija saldais ēdiens jebkurai gaumei: jauna džeka attiecības ar vecāku sievieti (Ozoliņš+Zeltiņa) un viņu šķiršanās – dzeltenās preses ēdājiem, Holivudas peripētijas ar budžeta dabūšanu un filmēšanas iespējām – sensāciju medniekiem, ziņas par kino uzņemšanu – kino mīļotājiem. Ļoti labi nostrādāta publicitātes mašīna. Turklāt kritiķi filmai veltīja sliktus novērtējumus – nolicēju publikai vajadzētu iet apskatīties, kā savējie izgāžas.

Par finansiālo un filmas veiksmīgumu stāstīs tuvākā nākotne, bet tikmēr es dažādu iemeslu pēc izdomāju apmeklēt šo filmu. Iespaidu es varu apkopot sekojošos vārdos: ja no filmas gaidīsi pārāk daudz, tad vilsies, bet, ja gaidīsi pārāk maz, tad iegūsi pārsteiguma momentus. Tagad sīkāk par niansēm.

Filmas scenārijs ir ņemts no igauņiem. Jaan Tätte (Jāns Tāte?) un Arko Ook uzrakstīja scenāriju mazbudžeta filmai “Ristumine peateega”, kuru 1999. gadā arī uzņēma un kas tālāk Eiropā ir pazistama ar nosaukumu “Bungee Jumping”. Viens no autoriem pat tēlo šajā filmā vadošu lomu. Kā saprotu, tad Ozoliņš ir izmantojis tieši šo pašu darbu, tikai igauņu valodu nomainījis ar angļu valodu, atlasījis krietni spēcīgākus aktierus un nosaucis filmu “3 of us” vai “Es gribu tavu meiču!”. Filmas stāsts ir patiešām labs, jo tas bija salīdzinoši negaidīts un ar krasiem pavērsieniem. Iespējams, ka tas attiecas tikai uz mani, bet stāsta ziņā filmas laiks aizlidoja nemanot – arī tāpēc, ka filma iet tikai nedaudz vairāk par stundu.

Es nezinu kā tas ir dabūts gatavs (tb kā tam pietika naudas), bet Lochlyn Munro, DeRay Davis, Robert Pike Daniel dabūšana šajā filmā ir milzīgs jo milzīgs pluss (filma). Loklins un DeRejs ir B klases Holivudas aktieri, kuri parasti dabū vai nu galvenās lomas lētās filmās vai arī lētas lomas lielbudžeta filmās. Ar Robertu gan ir bēdīgāk, jo izskatās, ka viņš ir vēl klasi zemāks aktieris. Neskatoties uz klasēm, visi šie aktieri parādīja līdzīgu līmeni, kādu mēs gaidītu no holivudas aktieriem. Vismaz bija interesanti skatīties, it sevišķi Loklina-Roberta un DeReja-Roberta-Loklina dialogus.

Ja atvērāt imdb.com lapu filmai, tad viena no niansēm ir aktieru novietojumā. Loklins, Roberts, DeRejs, “rest of cast listed alphabetically”, Agnese. Tieši tā, Zeltiņas kundze ir novietota pie “pārējiem” ne-galvenajiem aktieriem, lai gan viņai, “ķipa”, ir centrālā cīņas objekta loma filmā, kas arī ir galvenā un vienīgā sieviešu loma. Par akcentu varētu nospļauties, bet noziedzīgi milzīgā atšķirība starp Agneses un holivudas aktieru tēlojumiem, aktrisei liek izskatīties kā zilonim glāžu skapī. Laikam naudas trūkums spieda Miku nepārfilmēt sliktās ainas (tad tā ir arī papildus uzslava pārējiem aktieriem, kas spēja šajās reizēs saņemties un sakarīgi notēlot). Piemēram, kad pēc iegriešanas Agneses “varone” kliedz, kliedziena skaņa beidzas ar tādu viļņveidīgu “vāāāāāāā-aā-aā-aā”, ka man zuda jebkāds ticamības moments un es sāku smieties par šo tizlību. Nepastāvīgums aktiermākslas kvalitātes sniegšanā un tizlošanās ar ķermeņa emociju izrādīšanu bija galvenais trūkums, kāpēc aktrise krita ārā no lomas. Protams, bija arī pozitīvie momenti – piemēram, nezin kāpēc pavedināšanas aina tika nospēlēta salīdzinoši ok un atsevišķi dialogi bija pietiekami normāli.

Režisors, scenārija autors, producents (un drošvien daudz kas cits) – cilvēks-orķestris Miks Ozoliņš debitē ar filmu no Holivudas. Es uzskatu, ka priekš režisora šī filma ir pietiekami laba debija. Liekas, ka tikai retais no režisoriem spēj debitēt ar tik kvalitatīvu filmu. Kur nu vēl arī rakstīt scenāriju, dabūt naudu un vēl citādi producēt. Protams, ka ir momenti, kurus nepieciešams uzlabot, no kuriem var mācīties, kas vēl netika līdz galam noslīpēti, izprasti. Piemēram, vai Zeltiņas tēlojums dažbrīd būtu tik stīvs un “slikts”, ja režisors parādītu skatu no savādāka punkta. Es šeit velku uz pašu pēdējo beigu ainu, kur Agnese un Loklins skūpstās – manuprāt, šo ainu izčakarēja tieši režisors, parādot to pārāk kokainu un tizlu. Iespējams, es neko nesaprotu un citi varianti izrādījās vēl kokaināki.

Tāpēc es pēc filmas noskatīšanās paliku divējādās domās – no vienas puses bija ko redzēt un salīdzinoši normāli priekš maza budžeta filmas, no otras puses daži trūkumi kā tārpi grauzās cauri visam patīkamajam, liedzot izbaudīt to, kas bija labs.

Vēlu veiksmi izvēloties, vai vajag iet skatīties šo filmu.

Viņš māk dziedāt Pokerface:


Viņš māk dziedāt Boom Boom Pow

Viņš māk dejot un dziedāt Don’t Touch My Body

Viņš māk dziedāt I Feel Like A Woman

Šonedēļ manam brašajam zirdziņam saniķojās kautkas saistībā ar elektrības ražošanu. “Kautkas” jo tas “kas” vēl nav īsti tā arī noskaidrots. Visizteiktākais minējums – ģenerators (alternators!) kaput. Kāpēc es dzīvoju minējumos? Tāpēc, ka izstaigājot tuvējos servisus, nevienā uz vietas nebija elektriķis, kas man varētu to diagnosticēt un salabot!

Es uzzināju, ka elektriķis var tā vienkārši pazust dienas vidū, saslimt bez nomaiņas, pieskatīt savus slimos bērnus, necelt trubu. Jebkurā servisā kurā esmu bijis, problēmas vienmēr sākas ar elektriķi. Skrūvētāji parasti mētājas kalniem un speci pa visām mehāniskajām problēmām atrodami uz katra stūra. Taču, tiklīdz lietas sāk kustēties strāvas virzienā, tā parādās mistiskais tēls “elektriķis”, kurš, kā likums, nav uz vietas vai nav zināms, kad būs, vai arī ir pietiekami aizņemts, lai aicinātu traucēt viņu tikai pēc gada. Neslēpšu, ka pāris reizes man ir bijusi iespēja redzēt šo pasaku tēlu.

Tāpēc bērni, ja domājat kādu karjeru izvēlēties, ejat auto elektriķos! Šai profesijai ir nākotne un to dara pārāk maz cilvēku!

Lasu apollo.lv, ka Andrejs Ēķis atbalsta vēlētu prezidentu. Neba nu viņš pirmais ar tādu ideju, savulaik pat Bojārs vecākais bija sagatavojis veselu likumprojektu, kurš neguva atbalstu. Kas mani vairāk satrauc, tad Ēķis, tāpat kā visi citi likumprojektu iesniedzēji, nesniedz fundamentālas atbildes kāpēc tas vispār ir nepieciešams.

Pieķeršos pretargumentēt Ēķa intervijā paustos punktus, jo vienkārši tie man ir jau acu priekšā un viņš nepauž neko tādu, kas nebūtu izskanējis jau iepriekš.

Prezidents ir jāvēl, jo…

… viņš ir tikai vizītkarte. Tomēr vēlēšanas pašas par sevi nemainīs “vizītkartes” pilnvaras – prezidenta postenim, tātad, ir jādod kādas papildus pilnvaras, piemēram, būt par ministru kabineta prezidentu, atcelt un ierosināt likumus. Pēc teorijas 100 deputāti tiek ievēlēti, lai viņu vairākumam būtu tiesības pieņemt veselu likumprojektu. Vienas atsevišķas personas ievielēšana ir jābūt līdzvērtīgai šādām pilnvarām. Tiesa, tiek norādīts, ka prezidents nebūs vadonis, tātad viņu norobežos no varas.

… kādam ir jābūt atbildīgam par valsts saimniecībā notiekošo. Šobrīd šāds grēkāzis ir premjerministrs, vai speciālu vēlēšanu rīkošana par galvenā grēkāža amatu jebkādā veidā var uzlabot situāciju? Tikai tad, ja apvieno šo grēkāžu amatus. Ja saglabā premjerministru, atņem viņam kādas pilnvaras un pieliek prezidentam, tad sanāk divi grēkāži un divi saimnieki. Ja ievēl vienkārši prezidentu un saglabā premjerministru ar visām viņa pilnvarām, tad nav nekāda jēga no īpašām vēlēšanām. Ja vēlēts prezidents kļūst par ministru kabineta galvu, vai viņš var atkāpties un kādos gadījumos viss ministru kabinets var atkāpties? Pārāk daudz neatbildētu jautājumu par “saimnieka” lomu.

… neeksistē varas pārmantojamība – Ķīnas vēstnieks nespējot atrast personu, ar kuru sarunāt ostas būvniecību. Pārmantojamība vairāk saistāma ar monarhiju, kur karaliskā ģimene manto varu. Demokrātijā varu pārmanto amati… un, ja nemaldos, kopš 90to gadu sākuma tā arī formāli ir. Ja domā par neformālo, kad nomainot varas partiju, nomainās kardināli un oligarhi, tad … tas jau nemainīsies ar vēlētu prezidentu. Prezidents taču drīkstēs būt (obligāti būs) partijas pārstāvis ar tādām pašām sekām kā parlamentārā republikā, piemēram, ministrs. Nu un ķīnietim derētu mācīties no lopu kāvējiem, kuri spēja izbīdīt savas lietas divās nedēļās.

… jo ASV, Francijā tā ir. Nav jau obligāti jāpasūta jaunas bikses, ja kaimiņu Jankam tādas ir. Arī Krievijā, piemēram, ir prezidents, bet par viņu, tāpat kā par Irānu, Baltkrieviju (ok, atsevišķs stāsts), Kipru, Gruziju, Moldovu, Rumāniju, Ukrainu, ir saņemtas daudz pozitīvas atsauksmes? Manuprāt, nesen tieši Gruzijas piemērs ļoti izcēlās, kad prezidents deva rīkojumu atbildēt uz provokācijām ar militāru uzbrukumu. Šobrīd tiek pieprasīta prezidenta atkāpšanās, bet viņš neatkāpjas. Arī Irānā bija nemieri pēc līdzšinējā prezidenta nākšanas pie varas un šaubām par vēlēšanu leģitimitāti.

Šajā laikā, kad visiem ļoti gribas visu reformēt, diskusiju vajadzētu vērst vairāk vai nu uz to, ko vēlēts prezidents darītu ar savu varu un ko viņš nekādīgi nevar darīt šobrīd, vai arī uz esošo vēlēšanu sistēmas uzlabošanu, piemēram, atceļot partijās sadalītu kandidātu atķeksēšanu un ievēlēšanu pēc partijas balsu skaita, nomainot to ar brīvu kandidātu izvēli no visiem sarakstiem. Visādi citādi diskusija parasti balstās uz sentimentālām vērtībām “vajag kādu, kas valdīs”, nepieciešama “stiprā roka”. Ja ievēlēsim (līdz šim esam ievelējuši) salīdzinoši vājus un ļodzīgus mugurkaulus, tad arī vēlēta prezidenta amata ieņēmējs tāds būs.

Un kā domā Tu?