Laika trūkuma dēļ tikai nesen noskatījos “Nekā personīga” 22. novembra sižetu, kur pēdējā ziņa bija veltīta mītiskajai personai “Ķengaraga reidžeram” un viņa veikumam autozagļu iemūžināšanai. Par to, kas redzams sižetā, var izlasīt arī, piemēram, šeit: tvnet.lv. Man pēc sižeta radās daži secinājumi un ziņkārīgie jautājumi:

Pirmkārt, šī iniciatīva ir varen laba un elektronikas inženieris ir izvēlējies sev ārkārtīgi interesantu hobiju.

Otrkārt, es tā arī nespēju saprast, kā viņš ir atrisinājis elektrības pievadīšanu un/vai kameru atrašanos šajās lokācijās ar datu kabeli (bezvadu kameras?). Vai tiešām vienkārši brutāli ir pāri kaimiņa sienai novilkts vads?

Treškārt, vismaz 3 (laikam) kameru video arhīvs par nakts notikumiem pāris(vairāku?) mēnešu laikaposmā labā kvalitātē arī prasa labu diska apjomu. Cik stāvīgs raids viņam ir mājās?

Rīgas Pašvaldības Policija ir atvērusi savu kanālu youtube.com, kur aktīvi papildina savus videoklipus no novērošanas un patruļmašīnu kamerām. Ievietotie sižeti ir vērsti uz savas reputācijas spīdināšanu, rotājot videoklipu nosaukumus ar dažnedažādiem “mēs šito” un “mēs to” izdarījām.

Neslēpšu, ka man arī patīk pavērot šos videoklipus, var redzēt interesantus kadrus, piemēram, britu plikās pakaļas pie brīvības pieminekļa. Taču manu uzmanību piesaistīja kāds klips, kas nosaukts par “Rīgas Pašvaldības policija aiztur kautiņā iesaistītu jaunieti”. Varat vērot to zemāk.


Vispirms manu uzmanību piesaistīja epizode 0:45-0:47, kas vairāk atgādina izklaidējoša rakstura filmas. Protams, ka vīrietis ir dzēris, par to šaubu nav. Toties vēlāk manu uzmanību piesaistīja cita nianse, pašā kautiņa sākumā. 0:08 knapi redzams, ka aizturētajam vīrietim melnajā jakā, kuru attur no kaušanās, ir melna soma. Tad panesās kautiņš, līdz 0:24 vīrietim somu izrauj no rokām. Tagad soma jau ir aktīvā spārdītāja plecos, kas braši atspārdījis guļošo, kopā ar pārējo “bandu” nekavējoties iet projām. Arī kamera neseko līdzi šiem gājējiem.

Es pāris reizes tinu filmiņu, bet nespēju saskatīt, ka somas “aiznesējam” būtu bijusi soma sākoties kaujai. Ja tomēr bija un atspārdītajam tās nebija (ļoti grūti saskatīt), tad es neesmu to saskatījis un video nekā nav, bet, ja tā ir, kā es esmu saskatījis, tad video ir nofilmējis nekaunīgu laupīšanu barā pašā Rīgas centrā.

Es tā arī nesapratu, kāpēc šī spēlētāja (Elizabete Laberta) nesaņem sarkano kartīti…

Es deru, ka ir dzirdēts par šo filmu. Režisors Ozoliņš, aktrise Zeltiņa aizbrauca uz Holivudu, uzņēma ķinīti, atbrauca mājās, sāka rādīt. Visa šī darbība notika ar salīdzinoši lielu publicitāti (labs PR), tāpēc ziņa par filmas esamību noteikti ir aizgājusi arī līdz tevīm. Jāsaka, ka šajā PR publicitātes gammā bija saldais ēdiens jebkurai gaumei: jauna džeka attiecības ar vecāku sievieti (Ozoliņš+Zeltiņa) un viņu šķiršanās – dzeltenās preses ēdājiem, Holivudas peripētijas ar budžeta dabūšanu un filmēšanas iespējām – sensāciju medniekiem, ziņas par kino uzņemšanu – kino mīļotājiem. Ļoti labi nostrādāta publicitātes mašīna. Turklāt kritiķi filmai veltīja sliktus novērtējumus – nolicēju publikai vajadzētu iet apskatīties, kā savējie izgāžas.

Par finansiālo un filmas veiksmīgumu stāstīs tuvākā nākotne, bet tikmēr es dažādu iemeslu pēc izdomāju apmeklēt šo filmu. Iespaidu es varu apkopot sekojošos vārdos: ja no filmas gaidīsi pārāk daudz, tad vilsies, bet, ja gaidīsi pārāk maz, tad iegūsi pārsteiguma momentus. Tagad sīkāk par niansēm.

Filmas scenārijs ir ņemts no igauņiem. Jaan Tätte (Jāns Tāte?) un Arko Ook uzrakstīja scenāriju mazbudžeta filmai “Ristumine peateega”, kuru 1999. gadā arī uzņēma un kas tālāk Eiropā ir pazistama ar nosaukumu “Bungee Jumping”. Viens no autoriem pat tēlo šajā filmā vadošu lomu. Kā saprotu, tad Ozoliņš ir izmantojis tieši šo pašu darbu, tikai igauņu valodu nomainījis ar angļu valodu, atlasījis krietni spēcīgākus aktierus un nosaucis filmu “3 of us” vai “Es gribu tavu meiču!”. Filmas stāsts ir patiešām labs, jo tas bija salīdzinoši negaidīts un ar krasiem pavērsieniem. Iespējams, ka tas attiecas tikai uz mani, bet stāsta ziņā filmas laiks aizlidoja nemanot – arī tāpēc, ka filma iet tikai nedaudz vairāk par stundu.

Es nezinu kā tas ir dabūts gatavs (tb kā tam pietika naudas), bet Lochlyn Munro, DeRay Davis, Robert Pike Daniel dabūšana šajā filmā ir milzīgs jo milzīgs pluss (filma). Loklins un DeRejs ir B klases Holivudas aktieri, kuri parasti dabū vai nu galvenās lomas lētās filmās vai arī lētas lomas lielbudžeta filmās. Ar Robertu gan ir bēdīgāk, jo izskatās, ka viņš ir vēl klasi zemāks aktieris. Neskatoties uz klasēm, visi šie aktieri parādīja līdzīgu līmeni, kādu mēs gaidītu no holivudas aktieriem. Vismaz bija interesanti skatīties, it sevišķi Loklina-Roberta un DeReja-Roberta-Loklina dialogus.

Ja atvērāt imdb.com lapu filmai, tad viena no niansēm ir aktieru novietojumā. Loklins, Roberts, DeRejs, “rest of cast listed alphabetically”, Agnese. Tieši tā, Zeltiņas kundze ir novietota pie “pārējiem” ne-galvenajiem aktieriem, lai gan viņai, “ķipa”, ir centrālā cīņas objekta loma filmā, kas arī ir galvenā un vienīgā sieviešu loma. Par akcentu varētu nospļauties, bet noziedzīgi milzīgā atšķirība starp Agneses un holivudas aktieru tēlojumiem, aktrisei liek izskatīties kā zilonim glāžu skapī. Laikam naudas trūkums spieda Miku nepārfilmēt sliktās ainas (tad tā ir arī papildus uzslava pārējiem aktieriem, kas spēja šajās reizēs saņemties un sakarīgi notēlot). Piemēram, kad pēc iegriešanas Agneses “varone” kliedz, kliedziena skaņa beidzas ar tādu viļņveidīgu “vāāāāāāā-aā-aā-aā”, ka man zuda jebkāds ticamības moments un es sāku smieties par šo tizlību. Nepastāvīgums aktiermākslas kvalitātes sniegšanā un tizlošanās ar ķermeņa emociju izrādīšanu bija galvenais trūkums, kāpēc aktrise krita ārā no lomas. Protams, bija arī pozitīvie momenti – piemēram, nezin kāpēc pavedināšanas aina tika nospēlēta salīdzinoši ok un atsevišķi dialogi bija pietiekami normāli.

Režisors, scenārija autors, producents (un drošvien daudz kas cits) – cilvēks-orķestris Miks Ozoliņš debitē ar filmu no Holivudas. Es uzskatu, ka priekš režisora šī filma ir pietiekami laba debija. Liekas, ka tikai retais no režisoriem spēj debitēt ar tik kvalitatīvu filmu. Kur nu vēl arī rakstīt scenāriju, dabūt naudu un vēl citādi producēt. Protams, ka ir momenti, kurus nepieciešams uzlabot, no kuriem var mācīties, kas vēl netika līdz galam noslīpēti, izprasti. Piemēram, vai Zeltiņas tēlojums dažbrīd būtu tik stīvs un “slikts”, ja režisors parādītu skatu no savādāka punkta. Es šeit velku uz pašu pēdējo beigu ainu, kur Agnese un Loklins skūpstās – manuprāt, šo ainu izčakarēja tieši režisors, parādot to pārāk kokainu un tizlu. Iespējams, es neko nesaprotu un citi varianti izrādījās vēl kokaināki.

Tāpēc es pēc filmas noskatīšanās paliku divējādās domās – no vienas puses bija ko redzēt un salīdzinoši normāli priekš maza budžeta filmas, no otras puses daži trūkumi kā tārpi grauzās cauri visam patīkamajam, liedzot izbaudīt to, kas bija labs.

Vēlu veiksmi izvēloties, vai vajag iet skatīties šo filmu.