Slovākija: Slēpošana, saduršana un mašīnas sasišana.

Šis raksts nav par to kā Slovākijā ar mani izdarījās, bet par to kā letiņi brauca uz Slovākiju un izdarījās paši savā starpā. Plāns bija tāds – nedēļas garumā nodoties braucienam uz Mazajiem Tatriem Slovākijā, kur lietojot slēpes un īpašus tērpus izpriecāties braukājot lejā no kalna. Slēpošanas daļa bija neprātīgi laba, bet sadzīviskā daļa bija neprātīgi slikta. Brauciens jau tika norezervēts pagājušā gada rudenī un tāpēc nemaz netika paredzēts, ka jau šobrīd būs baigā krīze un izklaides braucieni krīzes laikā var nebūt tā pati prātīgākā ideja. Tomēr, arī no negatīvā jāatpūšas un tā nu sanāca, ka es un vēl 4 cilvēki bija gatavi un arī devās Lielajā Izbraucienā pa kaimiņzemēm.

Mana atskaite ir sadalīta vairākās daļās pa katrai dienai, lai pilnvērtīgāk varētu atstāstīt notikumus. Pievienotas arī dažas bildes, kas gan ne obligāti ir uzņemtas šajās konkrētajās dienās.

1. Diena: Izbraukšana.
Kādos četros vakarā sestdien, 14. februārī, valentīndienā (aww, cik romantiski) piecatā saspiedāmies manā auto un braucām no Rīgas uz Bauskas pusi. Latvijas un Lietuvas laiks vēl bija samērā labs, taču Polijas robeža sagaidīja ar lielu ledu un fūru avāriju. Avārijai salīdzinoši veikli tikām garām, taču tad sākās dejas ar fūrēm uz ledus. Lielie monstri peldēja pa šoseju ar ātrumu 20km/h slīdot no vienas ceļa daļas uz otru. Turklāt braukšana notika pret kalnu, kas vēl vairāk samazināja fūru kustēšanos. Milzīgas kolonnas, lēna braukšana, nemitīga manevrēšana. Kautkā tikām tam visam garām.

Iekritu snaudā, bet, kad pamodos, tad Salvis (kurš stūrēja pa Poliju) dzinās pakaļ kādam mersedesam ar 150km/h uz autobāņa. Paēdām vakariņas kādā piešosejas bāriņā un nākamo ceļa posmu es atkal pa lielai daļai nogulēju.

2. Diena: Atbraukšana.
Tā kā nez kāpēc bija uzskats, ka es nu pa Poliju nekādi nemācēšu braukt (man būšot kultūršoks vai vēl sazin kas), tad man tika uzticēta braukšana pa Polijas maršruta beigām un Slovākiju (mazākā daļa). Patrāpījos braukt pa autobāni tieši tad, kad visur mirgo zīmītes “slidens”, jo snieg un temperatūra ir ap 0. Sastrīdos ar Lauru par to, ka braucu ar 60km/h vietā, kur atļauts braukt ar 100km/h.

Polijas un Slovākijas mazie ciematiņi ir interesanti ar to, ka 9 no rīta visi cieminieki dodas pulcēties uz baznīcu, kas ir katrā ciemā. Diezgan interesants pīļu gājiens, šķiet, ka ticīgie ir tuvu 100% no iedzīvotājiem.

Apmešanās namiņš ir Liptovsky Mikulaš pilsētā, bet esam jau atbraukuši galā pulksten 10 no rīta. Tāpēc īsinot laiku dodamies ekskursijā uz stalaktīdu un stalgamītu alu. Gandrīz vai izdevās noorganizēt tūri latviešu valodā (par ko ziņoja lielais ekrāns), bet, kad gāju prasīt, izrādījās, ka tūre tomēr būs krieviski Pati tūre nešķita 6 eur vērta, jo redzētais un staigātais bija gaužam maz. Vazāties pa alu pēc 18 stundu pārbrauciena nebija azarta. Stāvvietas sniega tīrītājs arī ir apsviedīgs un grib 5 eur par stāvēšanu. Tikām cauri ar 3,5eur, lai gan stāvēšana ir bez maksas.

Apmetamies namiņā. Tā ir saimniecības ēka, ko rotā plāksnīte par oficiālu izīrējamu rezidenci. Maksā – 11 eur dienā katrai personai, bet par to mēs dabūjam mini vannasistabu, mini segas, tekošas balkona durvis, ļoti stāvas kāpnes no 2ā uz 1o stāvu un silto ūdeni, kurš kļūst auksts pēc 20 minūtēm uz 2ām stundām. Mini vannasistaba ir tik maza, ka man ar saviem 1,8 metriem, lai stāvus normāli pačurātu pie poda, nākas saliekties uz aizmuguri. Arī vannas izmēri ir ekstremāli mazi.

3. Diena: Uz slēpēm un nonests.
Kalni, pacēlāji un visa pārējā apkārte izskatījās labi. Vispirms tiek samaksāti 47 eur (~30 lati) par slēpēm, zābakiem un nūjām uz 3 dienām un 70 eur (~50 lati) par pacēlāju caurlaidi 3 dienām.
Nebija noslēpums, ka es nemāku slēpot, bet bija pārsteigums, ka Laura arī nemāk slēpot. Vismaz pagriezties viņa sāka mācīties tikai pēc skaistas avārijas, kur uztriecās braucot taisni lejā no kalna tieši virsū nabaga man, kas mierīgi brauca zigzagus.

Trase, pa kuru es braucu bija apzīmēta kā zilā jeb ar vismazāko grūtību pakāpi. 2 kilometru garumā bija tikai daži stāvi nobraucieni, taču nekas traks. Pirmajā dienā tā likās gana grūta un izaicinoša, taču… labāk lai nāk 3.ās dienas secinājumi. Satiku pāris citus latviešus ar ko parunājos par dzīvi utt. Ieteica aizbraukt uz Tatralandia karstajiem baseineim un uz zilo trasi atpūtas bāzes otrā galā.

Vakarā seko katanas spēļu nakts, lai gan esmu jau noguris un nespēju koncentrēties. Vairākas reizes iztaisu absurdus darījumus un eju gulēt.

4. Diena. Jau labāk.
Pēc pirmās dienas ākstīšanās šodien jau iet gana labāk. Pirmajā dienā nenokritu tikai, manliekas, divos braucienos uz beigām, taču šodien nokrītu salīdzinoši maz. Pierunāju pārējos veikt pārbraucienu pāri slēpošanas parkam uz to “otru” zilo trasi. Pa ceļam jāšķērso sarkanā trase un šeit mani pārņem atskārsme, ka arī sarkanā trase ir pārvarama trase. Sagribās nākt te braukāties.

Otra zilā trase, izrādās, ir slēgta. Olveida vagoniņi nestrādā un tāpēc nav pacēlāja uz šīs trases sākumu. Atpakaļceļš uz pirmo zilo trasi jau ir grūtāks, jo šeit ir jāuzbrauc 2000m virs jūras līmeņa un tad jānobrauc lejā līdz 1600m atzīmei, kur tikai sākas zilā trase (zilās trases beigas ir 1000m augstumā). Pēc šīm pārbraukāšanām pa atsevišķajiem sarkano trašu posmiem zilā trase vairs nemaz neliekas tik grūta.

Vakarā dodamies uz Tatralandia parku ar domu gulēt baseinā un relaksēties. Ieeja maksā 13 eur katram uz 3 stundām. Parka galvenā atrakcija drošvien ir četri termālie ūdens baseini, no kuriem tikai viens ir telpās. Var sēdēt sāļainā un siltā (+38 grādi) ūdenī, kamēr ap tevi ir sniegs un -10 grādi. Ierīkotas arī dažādas atrakcijas – šķēršļu josla, viļņu “telpa” un “telpa” virpuļiem. Ir arī 8 slīdtrubas, taču ar “extreem” apzīmēto trubu salīdzinājums ar Līvu akvaparka galveno sarkano trubu būtu vairāk “medium”. Braucot kopā ar Salvi mūsu kopsvars piecu cilvēku kompānijā bija vissmagākais, tāpēc šādi izdevās arī attīstīt vislabāko ātrumu un izpelnīties aizrādījumu no trubu sarga par nesavaldīgo gāšanos nobrauciena beigās. Vietējais džeks, kas bija 2 metri garš un vēl būdīgāks, vispār gāzās iekš trubas.

Vakarā piesakos labprātīgi mazgāt traukus un tieku par to atalgots – saņemu dūrienu ar veseliem 6 nažiem vienlaicīgi, labi, ka tikai viens no viņiem mazliet aizskāra pirkstu.

5. Diena. Slēpoju.
Pēc divu dienu treniņa tagad vismaz pats izbaudu slēpošanu un atsevišķos posmos turos vienā ātrumā līdzi “krutajiem” Salvim un Agnesei. Sakarā ar Lauras gribēšanu slēpot pa “bērnu” trasi spēka trūkuma dēļ (tā ļoti lēzena zilā trase pilna ar bērniem, kur ir mazi ātrumi un viegli iepazīties ar meitenēm), dabūju izslēpoties pa visu slēpošanas parku un pabiju arī “otrajā” zilajā trasē. Tā tomēr neizrādījās tik laba kā pirmā.

Šajā dienā arī veicu diezgan daudz fotogrāfēšanu, lai būtu ko parādīt mājiniekiem. Īpaši nav ko aprakstīt, bet šī bija varen aizraujošan diena no sajūtu viedokļa. Traukšanās pa trasi, slēpošana apkārt citiem slēpotājiem… tas viss atkārtots.

6. Diena. Braucam mājās.
No rīta izvācamies no namiņa un dodamies uz Latviju. Pa Slovākiju, Poliju viss iet raiti, taču Lietuva sagaida ar sniega vētru. Nav īpašu notikumu.

7. Diena. Avārija un mājas.
Lietuvā, uz Paņevežas apvedceļa sniegavētrā tiek notriekta lapsa, kas pēkšņi “no tumsas” sāk skriet pāri ceļam. Kuplaste pie dieviem, bet auto buferim liels robs. Satiekam leišu ceļu policiju, kuri četros naktī ierodas 15 minūšu laikā. Atgriežamies Latvijā, diezgan čābīga sajūta sakarā ar gaidāmo remontu.