Rīgas maratons

Edgars mani bija savervējis 5 km distancei (minimaratonam). Tāpēc jau iepriekšējā dienā biju nopircis jogurtu, lai no rīta divas stundas pirms starta būtu paēdis skrējienam cienīgu ēdienu. Modos 7.15, paēdu, iesnaudos uz stundu, klausoties kā līst lietus un priecājoties, ka daudzi diez vai pa lietu skries Piecēlos 8:50, sazvanīju pārējos un uzzināju, ka viņi jau gandriz ir ieradušies pie Arēnas Rīga. Saģērbos, savācu drēbes, konstatēju, ka ir aptuveni 12 grādus silts un lietus arī vairs nelīst. No manām mājām līdz startam sanāca 10 minūtes ko iet. Pa ceļam redzēju vēl daudzus skrējējus.

Nu kas tad tālāk, sastapāmies, saekipējos, saspraudu numuru un gājām meklēt no kurienes mēs startēsim. Izrādījās ļoti tālu, visa tā gūzma aizņēma ievērojamu vietu. Tā kā uz startu sākām iet 5 minūtes pirms Timrots teica, ka sāksies viss, tad attiecīgi arī stāvēju beigās. Tad bija jāpagaida kamēr aizies “vilciena efekts” jeb pirmie sāk skriet normāli, kamēr tie aiz muguras tikai “lēnām” iesāk kustību uz priekšu. Tā nu es vispirms pastaigājos, pēc tam jau sākās skriešana.

Jāatzīmē, ka šīs bija manas pirmās sacensības, tāpēc pirmā stulbākā atskārsme bija, ka lielākā daļa no dalībniekiem skrien rindās viens otram blakus un tempā, kas lēnāks par manu ierasto. Fiksi galvā sarēķinot, ka gribu tomēr parādīt cik es varu nevis tikai finišēt, nonācu pie secinājuma, ka sākumā tempu nāksies palielināt un skriet mazliet ātrāk nekā ierasts, bet vēlāk trasē ap 3 kilometru līdzsvarot savu skrējienu ar lēnāku tempu. Tā nu es palielināju tempu un apdzinu, pieņemu, ļoti daudzus. Tikai skrējiena trajektorija arī vairs nesanāca tiešā līnijā kā arī temps bija ļoti saraustīts. Nepārtraukti nācās piebremzēt, lai ievērotu izdevības, kur starp rindām pavērsies “logi”. Līdz pirmajam un otrajam kilometram (jo šo atzīmi ievēroju) ar šo plānu problēmu nebija.

Dzirnavu ielas bruģotais posms pret kalnu gan bija kautkas. Šajā brīdī piebremzēju un skrēju lielākoties kā visi (bet mazliet ātrāk), jo bruģis un pret kalnu atņem spēkus. Pēc tam līdz Raiņa ielai tika saglabāts tāds pats temps. Atpakaļceļā bija jau sajūta, ka īsti labi nav jo lēnām iezogās nogurums. Tad apjēdzu, ka ir jau sācies drošvien trešais kilometrs un sāku skriet tempā, kāds man likās atbilstošs. Tas arī atbilda lielākajai daļai apkārt skrienošo.

Ieejot Vesetas ielā jau sāku pārdomāt cik man spēka būs atlicis līdz finišam. Tempa pārsniegšana sākumā laikam bija prasījusi mazliet vairāk nekā es biju domājis, jo nogurums bija jau jūtams. Lēnām ieelpoju, izelpoju, samazināju tempu, lai atpūstos. Gribēju izraut sprintu uz beigām, sākot ar ieeju Jāņa Dikmaņa ielā. Plāns arī attaisnojās turklāt es biju zaudējis tikai pāris konkurentiem, kas izskatījās manam līmenim pāri. Sākot ar Jāņa Dikmaņa ielu mans ātrums varēja būt ~15 km stundā (uz trenažiera esmu skrējis 14, šitas bija ātrāk, tāpēc tāds vērtējums). Vienā brīdī ienāca prātā nelaimīga doma, ka brokastu jogurts varētu iznākt atpakaļ.

Diemžēl es nefinišēju sprintā Turpat Dikmaņa ielas vidusposmā es apdzinu kautkādu sīci. Viņš paskatījās uz mani, ka es viņu apdzenu un sāka pats savu sprintu nostājoties nelaimīgi man priekšā. Pēc pieciem metriem viņš pagura, taču tā jau nu bija mana problēma, jo nācās sabremzēties un pazaudēt savu sprintu. Doma par jogurta atgriešanos un bezspēks vēlreiz uzsākt sprintu lika man vēl samazināt savu ātrumu. Finišā, šķiet, ieskrēju normāli. Atskaitot faktu, ka 10 metrus pirms finiša līnijas mani apdzina meitene cūkas formā Viņa, šķiet, startēja pēc manis startā

Finišā ieskrēju, kad turienes pulkstenis rādīja 35 minūtes.

Ieskrienot finišā pirmais, kas bija prātā bija atpūsties. Bija izveidojies kautkāds pūlis tieši pirms finiša iežogotā laukuma, kur, kā es noskaidroju, kāda meitene cītīgi šķērēja nost čipus. Es apgāju to visu un aizsteidzos vienkārši atpūsties.

Kā vēlāk izrādījās, tur otrā pusē pie letes tika dalītas ūdens pudeles, kautkādi sieriņi un divas kautkādas sīkpudeles. Pēc kāda laika, kas likās ļoti īss, finišēja arī Edgars. Tūlīt pēc tam Timrots paziņoja, ka finišā notiekot drūzmēšanās un visiem jāejot laukā. Tad sākās vēl lielāks haoss, jo pie vārtiņiem tika vēlreiz kontrolēta čipu noņemšana un pie meitenes, kura rokās turēja pāris nažus ar asiem galiem pavērstus pret citiem, nācās sakoncentrēties, lai izvairītos un pie reizes arī no kedas nogrieztu piesieto čipu.

Es arī netiku pie savas medaļas, ko izsniedz katram par piemiņu par dalību maratonā Pie tā stenda no sākuma bija pūlis un es biju noguris, lai tur stāvētu, tāpēc gāju un atradu vietu, kur dalīja ūdeni. Tas man šķita svarīgāk. Vēlāk, kad pienācu pie medaļu dalīšanas, izrādījās, ka visas minimaratona piemiņas medaļas jau ir izdalītas Nākamgad startēšu pusmaratonā, jo izskatījās, ka tiem piemiņas mantas tiek rezervētas atsevišķi.

Kas man patika: iespēja skriet pa Rīgu, labi pavadīts laiks, cīņa ar saviem spēkiem.
Kas man nepatika: organizatoriskais vājums ar haosu, samaksāti 5 lati un nesaņemts viss, kas pienāktos, skrējējas ar bērnu ratiņiem.

Nākamgad jāskrien pusmaratons tikai tāpēc, lai izskrietu pa Vanšu tiltu un Ķīpsalu un būtu savādāka pieeja nekā pret publiskā minimaratona dalībniekiem.